AMELIJA, KURA PIEDZIMA AR PUSI SIRDS, DZĪVOS, PATEICOTIES LATVIJAS UN VĀCIJAS ĀRSTU PROFESIONALITĀTEI
Atpakaļ

Screenshot 2019-12-17 at 10.17.57.png

Diāna un Andrejs Gricuki Latvijas Televīziju sagaida savā dzīvoklī Olainē, kurā jau izgreznota Ziemassvētku eglīte un gaisā burtiski jūtams svētku tuvums. Te gan ir dubulti svētki, jo meitiņai šonedēļ ir arī gada jubileja. Viesistabā savā balstiņā un pagaidām vien sev saprotami runājas Amelija. Ar īso “e”. Meitenīte droši pierāpo klāt, ieveļas klēpī un ir gatava draudzēties. Neticami! Jo šis mazais cilvēciņš šī gada laikā no svešiem piedzīvojis tik daudz sāpīgu injekciju un zāļu sistēmu. “Jā, tas ir neticami, cik ļoti Amelija ir gatava draudzēties!” smejas mamma Diāna.

No ratiņiem uz reanimāciju

“Amelija ir ļoti ilgi gaidīts bērniņš. Un man bija gandrīz ideāla grūtniecība”, stāstu iesāk Diāna. Meitiņa piedzima tieši pirms gada, decembra sākumā. Laime! Taču pirmā pastaiga ziemas dienā jaunajos ratos beidzās ar bālu, vairs nesasildāmu zīdaini, neatliekamo palīdzību un reanimāciju. “Viņa bija tik vārga, ļengana. Vīram paldies, ka uzreiz saucām neatliekamo palīdzību!” Tas nebija vīruss. Tā nebija baktērija. Kardiologa slēdziens bija gandrīz paralizējošs. Izrādījās, ka meitenītei strādā tikai puse sirsniņas. Un jebkuru sekundi bērniņš var pārstāt elpot vispār.

“Sākumā meklēja iemeslu. Izslēdza vienu diagnozi, tad otru. Kardiologu uz konsultāciju izsauca naktī. Tad ap trijiem, četriem no rīta beidzot bija skaidrs. To mums ļoti grūti saprast vēl joprojām, bet Amelijai strādāja tikai puse sirsniņas. Kreisais kambarītis vispār nebija attīstīts. Kamēr viņa auga manī, mums bija viena, kopīga asinsrite. Bet, kad piedzima, sākās cīņa par viņas dzīvību,” atminas Amelijas mamma. Ārstu prognozes bija skaudras. “Visdrīzāk viņa neizdzīvos. Visu izšķirs nākamā diennakts”. Amelijas tētim asaras acīs ir arī tagad, atceroties tās nakts šausmīgās sekundes.

Taču Amelija bija cīnītāja. Tāpat kā Latvijas bērnu kardioķirurgi. Meitenīte gandrīz uzreiz tika operēta. “Katru gadu piedzimst 200 bērni ar iedzimtām sirdskaitēm, 30-40 no tām ir kompleksas. Amelijai bija viena no smagākajām sirdskaitēm. Uzreiz pēc dzimšanas meitenītei Rīgā tika veikta ''Hybrid-Norwood'' operācija. Tika sašaurinātas abas plaušu artērijas un ievietots stents Botalla vadā, kā arī transvazāli tika paplašināta atvere sirds priekškambaru starpsienā," stāsta Valts Ozoliņš, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs.

Uz Berlīni ar skābekļa balonu

To dienu bildēs bēbīte Amelija redzama  dažādu dzīvību uzturošu ierīču ieskauta. Zonde deguntiņā. Vadi un vadiņi apkārt. “Tie divi mēneši bija cīņa par dzīvību. Uz Ziemassvētkiem bija pirmā operācija, sekoja otrā,” stāsta Diāna. Tobrīd vecāki jau zināja, ka turpinājums sekos Vācijā. “Ķirurgs Valts Ozoliņš mums jau uzreiz teica, ka nākamais posms būs Berlīnē. Taču – lai mēs neuztraucamies. Mums visu palīdzēs sakārtot un noorganizēt. Tas bija tāds atbalsts!” Rīgā mazulītes stāvokli izdevās stabilizēt tā, lai viņa uz Berlīni varētu lidot ar parastu reisu, nevis ar sanitāro lidmašīnu, kas aprīkota gluži kā reanimācijas zāle. “Mēs lidojām ar reanimatologu, ar skābekļa baloniem. Mums bija tik bail lidot pašiem. Un mēs bijām tik priecīgi, ka ar mums lido speciālists,” turpina Diāna. Vācijā Amelija nonāca Vācu sirds centrā, kas ir vadošā slimnīca iedzimtu un iegūtu sirds slimību ārstēšanā.

Tagad Amelija bija profesora Staņislava Ovrutska rokās. Var teikt, ka profesoram ir ļoti ciešas un personīgas saites ar Latviju, jo viņa sieva ir latviete. Profesors ir biežs viesis Rīgā un strādā plecu pie pleca ar Latvijas kolēģiem. Amelijas gadījums bija tik sarežģīts, ka viņa bija jāoperē ekselences centrā, kas specializējies šādu smagu gadījumu ārstēšanā.

"Lai cik tas garlaicīgi neizklausītos, pirmais un pats galvenais ir standarti! Tie ir standarti, kas ir obligāti jāievēro. Bet otrais – ja mēs redzam, ka vecāki mums uzticas, tad tas ir labākais veids, kā iegūt abām pusēm. Nevar teikt, ka visas valstis var veikt visu iespējamo ārstēšanu. Jā, tā ir mūsu vēlme, bet ne realitāte. Ja vēlamies vislabāko rezultātu, tad sadarbībai ir liela nozīme. Un tas ir arī vislabākais pacientam," uzsver Vācu sirds centra Iedzimto sirds slimību nodaļas vecākais ārsts, profesors Ovrutskis.

Visas Amelijas sirds operācijas izmaksas sedza Latvijas valsts. "Vācijā Amelijai veica "Comprehensive Norwood" operāciju un tad daļēju kavo-pulmonālu anastomozi. Berlīnē no aortas un plaušu artērijas izveidoja vienu asinsvadu un savienoja ķermeņa augšējās vēnas ar plaušu artēriju," skaidro ķirurgs Ozoliņš. Abi ārsti mēdz tikties arī Rīgā. “Es esmu šeit katru mēnesi. Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi, ka mums ir vēlme sadarboties. Un uzlabot situāciju un pacientu aprūpi. Un ir svarīgi, lai Latvijas ārsti ir aktīvi. Mums ir jādiskutē, jāsadarbojas un noteikti jādalās ar pieredzi. Un jādomā par konkrētiem pacientiem. Tas ir ikdienas darbs," tā Ovrutskis.

Tajā pašā laikā latviešu ārsts atzīst, ka ir lietas, ko lielā Berlīnes centra ārsti tomēr var mācīties arī no saviem kolēģiem Rīgā, Bērnu slimnīcā. “Kontakts ar pacientu, personīgs kontakts ar ģimenēm mūsu centrā, kur ir liels apjoms, ir ļoti grūti nodibināms. Mums ir liela programma, liela aprite. Tu aizmirsti pacientus, aizmirsti sejas.

Berlīne pārsteidz

Berlīne ģimeni pārsteidza. Vispirms jau ar ārstu lielo uzticēšanos. “Viņi veica pārbaudes un līdz operācijai palaida mūs mājās. Nu, ne uz Latviju, bet uz īrētu dzīvokli’. Līdzi tika iedodas visas zāles, visas šļirces un vārdi "Viss būs labi!” Dienas pirms operācijas bija kā dāvana “Amelija tik ļoti attīstījās pa šo laiku. Pirms tam mēs bijām dzīvojuši tikai pa slimnīcu.” “Mēs atlidojām ar diviem maisiem, tur bija drēbes. Mums pat bērnu ratiņu nebija. Un pēkšņi – ejiet. Vispirms devāmies pirkt ratus. Mēs tik daudz staigājām pa parkiem!" smejas Andrejs.

Taču arī Berlīnes posms bija ilgs. Andrejam bija jāatgriežas darbā un Diāna palika viena. “Es otrreiz tā vairs nekad nedarītu!“ Viņa saka, ka palikt ar mazu, slimu bēbīti svešā pilsētā ar svešu valodu bijis ļoti smagi. Taču – kārtējais brīnums. Sirds centrā, kur operēja Ameliju, viņa satika latviešu anestezioloģi Kristīni Pitkeviču. “Es nezinu, ko es bez Kristīnes darītu! Tas atbalsts no meitenēm, no mūsu latviešu meitenēm, bija ļoti, ļoti svarīgs. Operācijas dienā viņas aicināja mani brokastīs. Un palīdzēja kaut uz mirkli aizmirsties”.

Meitenes ir četras latvietes, kas dzīvo un strādā Berlīnē. Kristīne varēja palīdzēt ar profesionālu padomu. Tomiņa mamma Iveta un pārējās savukārt varēja līdzēt praktiski – arī ar lietām, kas nepieciešamas zīdainim. "Mēs bijām satraukušās. Bija mazliet neērti, jo mums bērniem viss kārtībā. Un nezinājām, kā reaģēt. Bet Amelijas mamma bija tik stipra! Es pat 20% nevarētu no šī miera pacelt! Tagad esam Amelijas draudzenes," atzīst viena no Berlīnes latvietēm Iveta Ozola-Cīrule. Tagad viņas ir sadraudzējušās. "Mēs sapratām, ka esam komanda. Un atbalstām tagad arī citus vecākus, kuri nonāk šajā slimnīcā ar saviem bērniem. Viņi ir svešā valstī, ar svešu valodu. Piemēram, vajag aiziet uz veikalu, bet tu pat nezinu, kurp skriet. Un, ja kāds var atnākt un saka – ejam, es palīdzēšu...  Kad cilvēks ir apjucis, tas ir tik vērtīgi.“ Ģimene nekad nav slēpusi Amelijas slimību. Sekot līdzi Amelijas veselībai varēja arī interneta vietnē "Instagram".

Vislielākais brīnums

"Viņa ir meitenīte ar raksturiņu. Viņa ir cīnītāja. Un arī ļoti pacietīga Tik daudz kas ir darīts, visas adatas, sistēmas.. . Un Amelija ir ļoti sociāla būtne," saka viņas mamma. Pēc operācijām Amelija strauji atlaba un tagad mēģina noķert citus bēbīšus. "Viņa iemācījās rāpot, sēdēt, ēst, kas mums ir īpaši svarīgi, jo mums nav trubiņas, un sākusi celties kājās. Un noteikti, ka drīz mēs aiziesim kaut kur!”

Ārstēšana gan vēl nav beigusies, un pēc dažiem gadiem sirsniņu operēs vēlreiz.

“Mēs pagaidām negribam domāt par to, kas būs tālāk. Gribas izbaudīt katru mirkli. Un priecāties par katru jaunu lietu, ko Amelija iemācās," tā savukārt viņas tētis. Dzirdot, ka tie lielie atkal runā par viņu, Amelija ierāpo istabā un skaļi un ilgi smejas. "Tas ir mazs vai liels Ziemassvētku brīnums!” saka Diāna. Maza meitenīte, kura piedzima ar tikai pusi sirsniņas, bet ar ļoti stipru dzīvotgribu, pateicoties Latvijas un Vācijas ārstu profesionalitātei un arī draudzībai, dzīvos!