ANDREJS ĒRGLIS: MUMS JĀBŪT VIĻŅA AUGŠMALĀ
Atpakaļ

«Karš pret medicīnu ir karš pret tautu,» savulaik teica Andrejs Ērglis. Kardioķirurgs, Latvijas Universitātes profesors, Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Manuprāt, šo «karu» viņš ir domājis daudz plašākā nozīmē – ņemot vērā ne tikai valdošo aprindu augstprātīgo un melīgo attieksmi pret veselības aprūpes veicējiem, bet arī nevērību un vienaldzību, kas gadu desmitiem ir valdījusi varas attiecībās ar mediķiem. Tostarp viņi darīja un dara brīnumus. Nedomājot par šo mūžīgo «karu».

2016. gadā četru ķirurgu brigāde - Romans Lācis, Pēteris Stradiņš, Uldis Strazdiņš un Andrejs Ērglis - operēja toreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa sirdi. «Viņa situācija tajā mirklī nebija tā spožākā,» vēlāk atzina Andrejs Ērglis. Varēja, protams, vest Raimondu Vējoni uz ārzemēm, un tas nebūtu nekas pazemojošs, jo ārstiem paškritiski novērtēt savas spējas - tas ir normāli. Tomēr visa komanda pierādīja, ka prezidentu var operēt šeit, Latvijā. Jo pie mums ir visaugstākā līmeņa ārsti. Viņiem tikai vajag dot to, kas viņiem nepieciešams. Līdz ar to - nepieciešams mums visiem.

Andrejs Ērglis ir Paula Stradiņa mazdēls. Pauls Stradiņš - Latvijas veselības aprūpes sistēmas veidotājs, leģendārs ķirurgs. Andreja Ērgļa mammas Asjas brālis bija akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks, latviešu un latvietības pētnieks Jānis Stradiņš, kurš pavisam nesen aizgāja runāties ar Dievu. Nu par katras vissīkākās lietas filozofisko aspektu lielajai Stradiņu-Ērgļu ģimenei jārunā bez Jāņa.

Šodien Neatkarīgā sarunājas ar Andreju Ērgli, kura dēli arī izvēlējušies medicīnas taku. Nu jau ceturtajā paaudzē.

Kā vērtējat šābrīža situāciju Latvijas Universitātē (LU)? Studenti mācās, rektora pienākumu pildītāji rotē, viss notiek...?

- Es vairāk varētu izstāstīt par to, kas notiek Medicīnas fakultātē, par to «lielo sajūtu» vienmēr jautāju tiem, kuri ir LU notikumu pašā centrā. Labā ziņa ir tā, ka universitātes kā lielas sistēmas nekur nevar pazust, arī mūsu universitāte - ne. Ja arī kāds uz kādu ir apvainojies, tas kopumā neietekmē lielo darbu. Sliktākais šodienas situācijā ir neziņa, kas valda daudzos universitātes cilvēkos. Zinu, ka notiek dialogs, es arī negribētu, lai turpinātos nepārtraukts karš, bet no tā visa universitātei vajadzētu tapt stiprākai. Jāatceras arī tas, ka esam lielas sistēmas sastāvdaļa: ne tikai Latvijas sastāvdaļa vien, universitāte ir pasaules universitāšu un zinātņu sastāvdaļa. Šīs saites nesaraujas un turpina darboties. Jā, patlaban turpinās tiesvedības, bet es ceru, ka, izejot cauri šīm ugunīm, cilvēki kļūs nobriedušāki un stiprāki. Universitātei pašai jāatrisina savas iekšējās problēmas - formālas, neformālas, idejiskas... Tomēr svarīgākais ir tas, lai akadēmiskā brīvība netiktu izšķirta politiski. Protams, ir jādiskutē par universitātes pārvaldību, bet tas, kas patlaban noticis, ir valdības partiju lēmums, tātad tā jau ir valsts atbildība par esošo situāciju.

Ir sāpīgi par to, kas notiek Latvijā... Bet, kā jau jūs teicāt, Latvija ir pasaules sastāvdaļa, un tas daudz ko nozīmē.

- Negribētu teikt, ka mēs esam kaut kas īpašs... Tomēr paskatieties, cik mūsu nelielajā valstī ir izcilu komponistu un operdziedātāju, cik mums ir olimpisko čempionu, zinātnieku un ārstu! Viņi visi ir pasaules apritē. Viens otrs saka: mēs nebūsim banku un jūras ostu valsts. Bet tās visas ir pārejošas lietas, jo mēs patiešām atrodamies pasaules krustcelēs. Ne velti mums ir tāds Zvejnieku kapulauks*, kur apglabāti ne tikai tie, kuri dzīvojuši ap Burtnieka ezeru, bet arī tie, kuri migrējuši cauri šai teritorijai. Nupat vēlreiz pārlasīju to, ko bija rakstījis nesen mūžībā aizgājušais Jānis Stradiņš: par pilsonisko Rīgu, kurai arī ir tūkstošgadu vēsture - tāpat kā citām slavenām pilsētām - un kura, starp citu, ne pārāk esot ieredzējusi zinātni un mākslu. Atceraties, komponists Rihards Vāgners taču arī aizbēga no Rīgas, tāpat notika ar Frīdrihu Canderu, raķešbūves pionieri. Un tomēr - par spīti visam - kultūra un zinātne attīstījās, un Rīga bija varens centrs. Ne velti kaimiņzemju karaļi allaž tīkoja pēc Rīgas. Tā patiesībā ir laba ziņa, un mums jāsaprot, ka Rīga ir metropole.

Jūs esat vairāk optimists nekā pesimists.

 Pilnīgi noteikti. Man ir tā laime kontaktēties ar jauniem cilvēkiem, turklāt man ir iespēja strādāt ar modernajām tehnoloģijām visā pasaulē. Pēc pāris dienām lidošu uz Parīzi - tur operēsim dzīvniekus, izmantojot jaunas metodes. Šīs jaunās tehnoloģijas klīnikās ienāks pēc kādiem sešiem septiņiem gadiem. Es ikdienā redzu progresu, jaunas idejas un gaišus cilvēkus. Kučinska valdības laikā noslēdzām līgumu ar Mircrosoft, kur Bils Geitss bija ietekmējis ģenētikas sadaļu kopā ar IT, mākslīgo intelektu un daudz ko citu. Tā kā Latvija atrodas šajā procesā, mums jāprot to izmantot. Tie pasaules viļņi ir lieli, bet mums jāprot sērfot. Mums jābūt viļņa augšmalā.

Pēc augšmalas nāk iekritiens...

- Jāiemācās arī glisēt. Tad vienmēr iesim pa viļņa galotnīti. Protams, reizēm gāžamies no tā viļņa, bet labums ir tāds, ka mazās sistēmas parasti ir ļoti elastīgas, tālab pēc iegāziena mēs varam uzreiz būt augšā. Mēs varam daudz runāt, bet mūsu pienākums ir zināt, ka latvieši tomēr ir ārkārtīgi inteliģenta tauta.

Reizēm pat pārāk.

- Varbūt. Bet mums nav tiesību būt neinteliģentiem. Mēs nedrīkstam zaudēt savu gudrību un viedumu. Atceros kādu milici, kuru satiku, šķiet, pašā deviņdesmito gadu sākumā, viņš runāja tikai krieviski, bet bija par Latvijas neatkarību. Viņš teica, ka latvieši ir tik inteliģenti, ka Latvijā kaut kādas savstarpējas ideoloģiskās cīņas nekad neaizies līdz pretīgam, asiņainam izrēķināšanās līmenim. Mans tēvs savulaik teica «lomaķ - ņe stroiķ» (lauzt nenozīmē celt - krievu val.). Viņam taisnība. Es arī varētu vēlēties daudz ko citādi, tomēr domāju, ka viss iet uz priekšu tā, kā jāiet.

Man gan tā nešķiet. Paskatieties, kas tagad notiek. Tiesiskums pārvērties beztiesībā, no demokrātijas nav ne vēsts, viens ministriņš aizskrien uz Ameriku, pasūdzas, šeit sākas neslēpta lielu uzņēmumu prihvatizācija...

- Mazliet pazīstot amerikāņus, man šķiet, ka viss nav tik vienkārši. Latvijai arī nav viegli... Skatos uz kultūras ietekmēm: Jānis Stradiņš bija pa pusei krievs, bet neviens nevar iedomāties latviski nacionālāku cilvēku par Stradiņu. Taču mums ir bijusi ļoti liela krievu influence, un tas ir saprotami: mums ir daudz jauktu ģimeņu utt. Mēs dzīvojam kaimiņos, bet tajā pašā laikā saprotam, ka gribam dzīvot citā kultūrtelpā, tāpēc mums jāizvēlas, kā to darīt. Es pietiekami bieži braucu uz Krieviju, tiekos ar fantastiskiem cilvēkiem, es strādāju kopā ar viņiem, un es nekad viņiem neteikšu: es ar jums nesarunāšos, jo jūs esat krievi! Tieši tāpat ir ar amerikāņiem: mēs esam NATO, mums ir kopīgi aizsardzības plāni, un mums - kā mazai valstij - jāsadarbojas ar stiprākajiem. Domāju, ka tā nebija vienkārši Bordāna aizbraukšana uz Ameriku un sarunāšana par sankcijām, bet gan - šī vizīte bija kā punkta pielikšana kādiem ilgstošākiem viņa centieniem. Taču ir viena cita lieta, kas jādara: par savu ir jāstāv, par savu valsti jābūt lepniem. Bet manī rada pārdomas kas cits: tik daudz ASV ierosinājumu uzreiz ieliekam savos likumos, un tā nav attaisnojama darbība. Tas tomēr ir pašcieņas jautājums. Piedodiet, bet mums taču ir koalīcija, un partijas savstarpēji sarunājas, kaut ko lemj, pēc tam balso...

Nedomāju, ka tā balsoja par Bordāna komandējumu uz ASV kopā ar smagos noziegumos apsūdzēto Jurašu... Bet kā jūs domājat - vai sabiedrība šodien ir vesela? Slima? Nogurusi?

- Man ir sajūta, ka mēs patlaban izkarojam visus gadsimta sākuma karus. Šobrīd cilvēki ir apjukuši. Kāpēc? Jo mums šobrīd trūkst filozofijas - mums nav skaidrojuma, kas, kā un kāpēc attīstās? Un kāpēc tādā ātrumā tas notiek? Domātāji mums saka: meklējiet jaunu planētu! Tas nozīmē - meklējiet jaunas iespējas! Kāpēc cilvēki savulaik brauca uz Ameriku? Jo tur viss bija iespējams: lielākās automašīnas un mājas, plašākās zemes, bagātākās atradnes, tu varēji piepildīt visus savus sapņus. Uz turieni brauca cilvēki, kuriem bija par šauru Vecajā pasaulē. Patlaban zemeslode ir apgūta, taču tehnoloģiju attīstība un dzīves ātrums joprojām palielinās nenormālā tempā. Un tad cilvēks sāk nesaprast visa šā procesa jēgu: viņš apjūk savos minējumos. Un tas nav stāsts tikai par Latviju vien. Apjukums ir vispārējs, tas ir visā pasaulē. Tas viss kopumā maina ne tikai tradicionālās vērtības, bet arī attieksmi pret tām. Tomēr esam ģenētiski iekodēti: mums svarīga ir māja, pavards, ģimene... Un vēl kas svarīgi: pirms 20 gadiem mūsu valstī bija aptuveni 55 000 astoņdesmitgadīgu cilvēku, savukārt tagad mums ir 109 000 astoņdesmitgadnieku. Bet tas nozīmē to, ka mums nepieciešamas pilnīgi cita veida darba vietas (mums šie cilvēki jāiesaista darbā), mums vajadzīgas pilnīgi citas sociālo vajadzību apmierināšanas lietas, cita veida kultūra un izklaide. Mums jāgatavojas pilnīgi citām formācijām! Kāds būs šo cilvēku brīvais laiks un viņu intereses, kādas būs viņu nepieciešamības veikalos, kādu nāksies veidot veselības aprūpi utt.? Kas notiks tālāk? Vēl pēc desmit gadiem mums būs 109 000 deviņdesmitgadnieku! Un viņi visi balsos par Latvijas valsti. Un tagad pasakiet: vai viņu vēlmes un balsojums būs līdzīgs tam, kā balso divdesmitgadnieki? Protams, ne! No tā visa jāsajūk prātā... Par šīm lietām valstij vajadzētu domāt pirmām kārtām!

Par tādām lietām valstsvīri, piedodiet, nedz domā, nedz runā.

- Bet tieši tāpēc mums ir tik svarīgi saglabāt akadēmisko vidi un ieguldīt naudu pētniecībā, zinātnē, filozofijā. Mums ir jāzina un jāsaprot, kas notiek Latvijā, kas notiek ar latviešiem! Mums ir jāzina, kas notiks ar vēlēšanu sistēmu. Un kas notiks, ja tie divdesmitgadnieki neatnāks uz vēlēšanām? Ja es būtu partijnieku vietā, es rūpīgi izpētītu: kādu vecuma grupu cilvēki lielākoties ir tajā vai tajā reģionā, un es attiecīgi ar viņiem strādātu. Tagad Pasaules veselības organizācija apgalvo, ka jauni cilvēki ir līdz 65 gadu vecumam, līdz 80 gadiem - vidējais vecums, no 80 līdz 100 ir seniori, no 100 uz augšu - līmenis, uz ko mums jātiecas. Un katrai šai vecuma grupai jādod tas, par ko tā interesējas. Ja ķirurgam ir 65 gadi, viņš ir savu spēju plaukumā, un politiķi - tieši tāpat.

Vai Latvijā atradīsies tādi cilvēki, kas spēs radīt šo filozofiju?

- Protams, ka atradīsies. Latvija patiesībā ir viegla un laba zeme. Mūsu skolas, augstskolas, Zinātņu akadēmija - tās ir gudrības koncentrēšanās vietas, kas nosaka tautas gājuma virzienu. Piemēram, Francijā skolās māca filozofiju. Ja tā tiek mācīta, tu sāc saprast, ka lietas un notikumus var aplūkot dažādi.

Kad jūs runājat šādi, tad visas ķibeles, ar ko tagad kā ar krellēm apkārusies Latvija, paliek it kā otrajā plānā...

- Jā, tas viss patiesībā ir sīki. Mēs kā tauta taču esam pārdzīvojuši arī ļoti melnus laikus... Bet viss ir pārejoši. No jebkura notikuma, no jebkura melnā laika mums jāmācās.

Vai par melnu laiku var saukt arī šīs valdības un Saeimas lēmumu nepildīt likumu - nepaaugstināt mediķu algas?

- Man jau kāds var pārmest, ka es labi pelnu... Taču viss nav tik vienkārši. Jāpameklē cēloņi: kurš tieši bija tas cilvēks, kurš rosināja likumā ielikt algu paaugstinājumu par 120 miljoniem eiro? Tā, manuprāt, bija liela provokācija. Labi, bija viens cilvēks, kurš ierosināja, bet visi pārējie taču nobalsoja par šo priekšlikumu! Visi, nevis viens. Ja būtu kaut kādas diskusijas, ja būtu analīze...

Bija tikai parunāšana, jo visiem uzriez bija skaidrs: nekādu 120 miljonu nebūs. 

- Šādas diskusijas varētu notikt arī Valsts padomē, kuru grasās veidot prezidents Levits. Bet jautājums ir tāds: vai šo padomi kāds klausīs.

Nekāda juridiska spēka šai padomei acīmredzot nebūs. 

- Diskusiju arī nebūs, tā ir tukša gaisa tricināšana. Tādā ziņā man labāk patīk veselības ministre Ilze Viņķele, kura pasaka: tas nav iespējams! Viņa vismaz nemelo. Ārstam jāprot pateikt pacientam, kāda ir viņa diagnoze. Un melot nedrīkst. Un nedrīkst arī tukši solīt, sak, tūlīt tu celsies un staigāsi. Tas būtu šarlatānisms.

Ja jums dotu absolūtu varu... Ko jūs Latvijā paveiktu? 

- Patiesību sakot, es ļoti baidos no varas. Tā ir vislielākais pārbaudījums cilvēkam. To sāku saprast, biežāk operējot. Ķirurga rokās ir milzu vara, sevišķi tad, ja gadījumi ir smagi. Neviens jau tevi nesodīs, ja kaut kas notiks... Tad tev pašam sevi ir jāsoda. Vara... tāpat kā nabadzība rada netikumus, arī vara rada netikumus. Vara izvirst. Bet tas, ko es tiešām darītu, ja man būtu vara, es mēģinātu līdzināt Latviju tām valstīm, kuras reāli investē līdzekļus izglītībā, zinātnē, veselībā un kultūrā. Tas, protams, ir grūti, jo gadu gaitā esam iebraukuši, piedodiet, auzās. Man ļoti nepatīk, ka lauku bērni visbiežāk nevar konkurēt ar Rīgas skolu bērnu zināšanām. Tas pats attiecas uz universitātēm. Nupat dzirdēju, ka Latvijā taisoties projektēt kārtīgus autoceļus, ja tos uzbūvēs, tad - atbraukt vai nu no Liepājas, vai Daugavpils pusotrā vai pāris stundās - tas būs ideāli, un šie ceļi izveidos infrastruktūru, kas palīdzēs gan slimnīcām, gan skolām, gan visiem pārējiem. Un ja man būtu vara, es izdarītu tā, lai partijas nerausta katra uz savu pusi to budžeta galdautu. Piecas partijas jau tagad to rausta, viss, kas uz tā atrodas, draudīgi šūpojas. Tad stabilitātes nav nekādas.

 

  • Zvejnieku kapulauks ir viens no unikālajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem Ziemeļeiropā. Tā teritorijā atklāti 315 akmens laikmeta apbedījumi. Te varētu būt apglabāti ap 400 sencilvēku, kuri dzīvojuši Burtnieka ezera krastos, kā arī migrējuši uz ziemeļiem un citviet. Kapulauks, spriežot pēc apbedījumu izvietojuma, kapu konstrukcijas un kapu inventāra, hronoloģiski aptver aptuveni trīs tūkstošu gadu periodu - no vēlā mezolīta līdz vēlajam neolītam.