KARDIOLOGS: ATBILDĪBU PAR RETO SLIMĪBU PACIENTIEM VALSTS UZKRAUJ IEDZĪVOTĀJIEM. Andris Skride / DIENA

KARDIOLOGS: ATBILDĪBU PAR RETO SLIMĪBU PACIENTIEM VALSTS UZKRAUJ IEDZĪVOTĀJIEM. Andris Skride / DIENA

Skride_500.jpg

Medijos jau esam pieraduši lasīt, ka dzīvojam valstī, kur smagi slimiem cilvēkiem, kas bieži ir reto slimību pacienti, jāpaļaujas uz sabiedrības žēlsirdību, jo valstij naudas nepietiek – ne sarežģītām operācijām, ne zālēm, ne rehabilitācijai.

Uzskatāms piemērs ir Zane Lazdiņa, kurai līdzcilvēki nesen saziedoja 120 000 eiro plaušu transplantācijai, bet tagad valsts atzinusi, ka  nespēj jaunajai sievietei nodrošināt pat medikamentus, lai viņa pēc operācijas dzīvotu. Rindā uz plaušu transplantāciju par līdzcilvēku ziedojumiem, līdzīgi kā Zane, jau atkal gaida kāda paciente. Bet tikmēr veselības politikas veidotāji joprojām nav devuši skaidru atbildi, uz ko cilvēki ar retu slimību Latvijā īsti var cerēt? Kāda ārstēšanās viņiem tiks garantēta, kādā kvalitātē un par kādu summu?  Savukārt ārsti papildus saviem tiešajiem pienākumiem darbā ar reto slimību pacientiem kļuvuši par tādiem kā finanšu menedžeriem. Cilvēcīgi gribas palīdzēt, bet jautājums paliek atklāts – ko darīt, ja šī pacienta zālēm gadā laikā nepieciešams vairāk par valsts atvēlēto limitu – aptuveni 14 000 eiro.


Atbildīgais - ārsts

Nespējot smagi slimos iedzīvotājus nodrošināt ar valsts apmaksātiem medikamentiem, ierēdņi atraduši visai cinisku problēmas risinājumu - atbildība par problēmu tiek uzvelta ārstam, lūdzot izrakstīt zāles par tādu summu, lai nepārsniegtu valsts noteiktos griestus.

Diemžēl šāda pieeja var būt liktenīga ne tikai pulmonālās arteriālās hipertensijas pacientei Zanei Lazdiņai, kurai pirms sešiem mēnešiem tika veiksmīgi veikta plaušu transplantācija. Lai organisms neatgrūstu transplantēto orgānu, viņai regulāri jālieto imūnsupresīvie medikamenti.

Tās ir dārgas zāles, kas nav iekļautas valsts kompensējamo medikamentu sarakstā, tāpēc tās apmaksā individuālās kompensācijas ietvaros, kam valsts noteikusi griestus – līdz 14 228 eiro gadā vienam pacientam. Reālās zāļu izmaksas gan šādos gadījumos bieži ir daudz lielākas, ko pacienti lielākoties nevar atļauties, arī Zane. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šā gada septembrī saņēmu Nacionālā Veselības dienesta vēstuli ar šādu lūgumu:

"Informēju, ka NVD ir saņēmis Veselības ministrijas (VM) vēstuli, kurā tiekam aicināti pieņemt tādu lēmumu par Zanei Lazdiņai nepieciešamo zāļu individuālo kompensāciju, kurā 12 mēnešu ārstēšanas kursa izmaksas nepārsniegtu euro 14 228,72 (t.i., neradītu pacientam papildu izmaksas). Tā kā attiecīga lēmuma pieņemšana nav iespējama bez ārstējošo ārstu līdzdalības, lūdzu Jūs iespējami ātri sniegt atbildi par iespējām iekļauties VM norādītajās izmaksās."

Šāds lūgums ir klaji cinisks un nereāli izpildāms, jo Zanes gadījumā nav iespējams atrast medikamentus par 14 228 eiro gadā, kas efektīvi iedarbotos, jo šobrīd Zanei nepieciešamās zāles maksā 18 000 eiro gadā.


Mirst neārstēti

Taču arī tad, ja nauda Zanei tiks atrast, valstī pastāvošā individuālā medikamentu kompensācijas sistēma ir steidzami jāmaina, jo pacientiem ar retām diagnozēm tā nenodrošina kvalitatīvu ārstēšanu. Latvijā ir simtiem līdzīgu cilvēku ar retām slimībām, kuri diemžēl nav tik uzņēmīgi vai kuri nav mēģinājuši savi ārstēšanai lūgt sabiedrības atbalstu. Kas palīdz viņiem? Diemžēl bieži neviens, un diemžēl ir gadījumi, kad šie cilvēki aiziet no dzīves... Lai kā ārstam gribētos palīdzēt katram pacientam, ārsta tiešais pienākums ir ārstēt, nevis katru dienu lauzīt galvu, kur ņemt naudu zāļu iegādei, lai pacients neaizietu bojā.

Līdzīgi kritiska situācija ar individuālo zāļu kompensāciju ir arī onkoloģijas jomā, kur daudziem pacientiem, īpaši ar retām vēža formām, ir liegta iespēja saņemt valsts apmaksātu specifisku ārstēšanu un daudzi šādi pacienti mirst.

Jāuzsver, ka šādi valsts noteiktie ierobežojumi individuālajai zāļu kompensācijai diskriminē pacientus – tiesības uz palīdzību dzīvības glābšanai, jo Eiropas valstīs šādi strikti ierobežojumi nepastāv. Arī kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā situācija ar zāļu nodrošinājumu ir ievērojami labāka.


Nauda ir, tikai to tērē nelietderīgi

Veselības politikas veidotāju bieži minēts arguments diskusijās ar ārstiem un pacientiem ir – nav naudas, tāpēc neko nevaram. Tajā pat laikā skaidri redzams, ka nauda ir, tikai veselības aprūpē tā gadiem ilgi tiek tērēta nelietderīgi un neekonomiski. Piemēram, neizpratni raisa neracionālā diagnostikas aparatūras iegāde Latvijas slimnīcās. Tiek tērēta milzīga nauda par datortomogrāfiem un magnētiskās rezonanses aparātiem, kam nav reālas noslodzes, jo to valstī ir vienkārši par daudz, tajā pat laikā atsevišķas iekārtas, kas ļautu efektīvāk izmantot veselības budžeta resursus, Latvijā nav iegādātas.

Piemēram, Latvijā vēža slimniekiem nav pieejama ļoti svarīga diagnostikas aparatūra – pozitronu emisijas datortomogrāfs (PET scan). Šis izmeklējums jāveic atsevišķiem vēža slimniekiem pirms operācijām, Latvijā - daudziem simtiem cilvēku gadā, lai konstatētu vēža iespējamo attīstību limfmezglos un citur organismā. Onkoloģisko slimnieku operācijas konkrētos gadījumos attīstītās Eiropas valstī netiek veiktas bez šāda izmeklējuma, jo ar tā palīdzību nosaka, cik plaša operācija jāveic, lai likvidētu vēzi pēc iespējas efektīvāk. Latvijā bez attiecīgajiem izmeklējumiem operācijas tiek veiktas, pamatojoties uz ne tik precīzu izmeklēšanu, bez garantijas, ka vēzis tiek pilnībā likvidēts. Tāpēc daudzos gadījumos operācijas ir neefektīvas – valsts iztērē lielus līdzekļus, bet rezultāta nav, cilvēks iet bojā, jo vēzis nepietiekama apjoma veiktas operācijas dēļ izplatās tālāk. Jāuzsver, ka Igaunija ir spējusi iegādātie pat vairākus šādus aparātus.

Cits piemērs - Latvijā nav pieejams arī plaušu ventilācijas - perfūzijas skenēšanas aparāts (V/Q scan), kas slimniekiem ļauj diagnosticēt tādu dzīvībai bīstamu saslimšanu kā plaušu trombemboliju. Ja pacientam nepieciešams šāds izmeklējums, to var veikt par maksu, 500 eiro, un atkal - mūsu kaimiņos Igaunijā, kur ir iegādāti jau divi šādi aparāti. Latvijā ik mēnesi minētais izmeklējums būtu nepieciešams ap 100 pacientiem. Bez izmeklējuma ārstēšana notiek visai aptuveni, bieži ir neefektīva un pacients tiek pakļauts lielam riskam. Vai valsts veselības politikas veidotāji to nezina, nesaprot vai vienkārši ignorē šīs un citas būtiskās problēmas veselības aprūpes nozarē, kas steidzami jārisina, lai glābtu valsts pastāvēšanai svarīgāko – mūsu cilvēkus.

Diena, 29.oktobris, 2014