Vecums mīkstpēdiņiem nav domāts. Saruna ar Anatoliju Danilānu / Latvijas Ārsts

Vecums mīkstpēdiņiem nav domāts. Saruna ar Anatoliju Danilānu / Latvijas Ārsts

Screen Shot 2015-12-09 at 19.01.16.png

Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidents, ārsts Anatolijs Danilāns kā vienmēr ir formā, un nupat klajā nākusi viņa grāmata “Kā nodzīvot ilgi un laimīgi”.

– Ja jūs tagad atpūstos pēc daudziem spraiga darba gadiem, vai varētu izdzīvot no pensijas?

A. Danilāns: – Droši vien varētu, jo man nav lielu prasību. Tiesa, naudas nebūtu tik daudz, lai ēstu restorānos, arī pa pasauli nevarētu atļauties braukāt, ja nu vienīgi uz kādām lētākām valstīm. Bet ne jau tādēļ es strādāju – uz darbu eju ar prieku, jo man patīk lasīt lekcijas studentiem, izglītot pacientus… Darba temps gan kļuvis nedaudz lēnāks, bet es uzskatu, ka vecums mīkstpēdiņiem nav domāts.

– Kā jūs raksturotu pašreizējo veselības aprūpes stāvokli? Vai tā dzīvošana bada maizē kaut kādā veidā attiecas arī uz jums?

– Te ir divi dažādi punkti. Viens ir tas, ka no kopējā valsts budžeta medicīnai tiek iedalīts par maz. Lai pacients varētu saņemt visu, kas nepieciešams viņa ārstēšanai, naudai jābūt vairāk. Taču jāņem vērā tas, ka tie relatīvi nelielie līdzekļi, kas piešķirti medicīnai, netiek izmantoti racionāli. Man ir daudz tādu piemēru. Piemēram, zinu vienu sieviņu, kurai bija uztaisītas 62 kolonoskopijas, lai izmeklētu resno zarnu. Senioriem gan vajadzētu vismaz vienu reizi, nevis desmitiem reižu gadā šo procedūru veikt, lai pārbaudītu, vai resnajā zarnā nav ieperinājies audzējs. Vēzis jau neaug zarnā, bet mēs bieži atrodam polipus, ko noņemam, veicot kolonoskopiju, un līdz ar to krasi mazinās vēža risks. Sarunās ar ārstu pašam vajadzētu lūgt profilaktiski norīkot uz šo procedūru. Īpaši, ja tuviniekiem ir bijis resnās zarnas audzējs.

– Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka seniori virs 65 gadu vecuma ar katru gadu jūtoties arvien labāk…

– Neuzskatu, ka aptauju rezultāti vienmēr ir objektīvi. Gan jau drusciņ jūtas labāk, un tā ir pozitīva tendence.

Esmu izbraukājis gandrīz visu Latviju, ticies ar daudziem cilvēkiem un centies viņus noskaņot pozitīvā virzienā, ne tikai uz vaidēšanu, ka valdība ir slikta un netrūkst vēl citu ķibeļu. Tāpēc man ir prieks, ka ir šie visnotaļ pozitīvie dati par senioriem, kuriem arī droši vien ir visādas klapatas. Bet svarīgi, kā cilvēks tās uztver – ar raudāšanu vai smaidu. Pat zinātnieki pierādījuši, ka tiem cilvēkiem, kuri redz negācijas vien, stipri lielāka kļuvusi tā smadzeņu daļa, kas atbild par sliktu garastāvokli. Ja cilvēks visu mūžu ir negatīvi noskaņots, šī smadzeņu daļa ātrāk uzķer negatīvās emocijas. Bet daudzi tomēr spēj nepatikšanas pabīdīt malā, un viņi, lūk, dzīvos labāk pat tad, ja materiālie apstākļi nekļūs labāki.

– Vai tie stresa pārņemtie, negatīvi noskaņotie slimo vairāk ar kuņģa un zarnu kaitēm? Vai tomēr tur pie vainas ir neveselīgs uzturs?

– Nepareiza ēšana ļoti retos gadījumos ir īstais cēlonis kuņģa un zarnu trakta hroniskām slimībām. Cilvēkam ir dāvāts neparasti spēcīgs kuņģis un zarnu trakts, un to grūti sabeigt ar ēšanu.

Zinātnieki ir atklājuši, ka daudzām slimībām stress nav izšķirošais faktors. Taču nevar apgalvot, ka negatīvās emocijas neietekmē slimību, kad cilvēks ar to jau ir sasirdzis.

Kuņģa kaitēm ir divi galvenie iemesli – ja ir čūla, bieži ir vainīga helikobaktērija. Tiem pacientiem, kuriem ir šī baktērija, veselības stāvoklis pasliktinās rudenī, pavasarī vai tad, kad cilvēks ir sakreņķējies. Tad izdara secinājumu: man šitā vaina ir tādēļ, ka esmu nervozs. Taču bieži tas tā nav – konstatēju, ka vainīga ir pieminētā baktērija, kuru nedēļas vai divu laikā izgaiņāju ārā, un tad pacients var gadiem stresoties, bet čūlas nav. Es nesaku, ka stresam nebija nozīmes, bet tikai tad, kad bija baktērija.

Kuņģa un zarnu trakta slimības nav kļuvušas retākas, un tieši medikamenti ir tie, kas bieži bojā kuņģi. Piemēram, ja ir smagas sirds un asinsvadu slimības, kardiologi izraksta daudz zāļu un tās ir jādzer, tur neko nevar darīt. Vienlaikus ir zāles, kuras izraksta slimniekam, lai to kuņģi pasargātu. Mūsu kardiologi zina, kā rīkoties, lai vilks paēdis un kaza dzīva – lai ar medikamentiem varētu ārstēt un vienlaikus lai nerastos lieli robi kuņģī un divpadsmit pirkstu zarnā.

Netrūkst tādu cilvēku, kuri aizņemsies naudu, lai nopirktu luksusa automašīnu, bet par veselību, kas ir tikai viena, tur gan lai valsts gādā. Piekrītu, ka valstij ir jāgādā, bet, ja slimnīcai nav tādu finansiālu iespēju, lai pacientam varētu iedot nepieciešamās zāles, tad painteresējos: varbūt jums ir bagāti bērni vai vasarnīca Jūrmalā, kas ne visai vajadzīga un jūs varat iegādāties labākus medikamentus, nekā spēj iedot slimnīcā?

– Nupat Starptautiskā vēža pētniecības aģentūra izanalizējusi, ka no gaļas ražotie produkti – desas, žāvējumi un citi – jāēd pēc iespējas mazāk, jo tie varot izraisīt onkoloģiskas saslimšanas. Vai jums ir 
kādas atziņas par šo ieteikumu?

– Pilnīgi piekrītu, ka sardeles, cīsiņi un citas desas nav labi uztura produkti, tāpēc ka nav zināms, kas šajos produktos ir iekšā. Turklāt tur ir arī daudz kaloriju. Gaļu gan drīkst ēst, jo tā ir tīra manta, tāpat arī speķīti vajag uzēst.

– Nesen socioloģiskajā aptaujā “DNB Latvijas barometrs” noskaidrojis, ka lielākās veselības problēmas sagādājot nevis nepareizs uzturs, bet gan alkoholisms…

– Latvijā meitenes, skaistas sievietes dzenas mums, vīriešiem, pakaļ, lai sasniegtu to pašu dzērāju skaitli, ko sasnieguši vīrieši. Inteliģentā dzērāja nav, alkohols ir draņķis, pēdējais līdzeklis, kas der nervu nomierināšanai. Cilvēks, vairāk iedzerot, aizmieg un maldīgi domā, ka iedzertais viskijs nomierina nervus vai stiprina asinsvadus.

Stradiņa slimnīcā pilna terapijas nodaļa ar dzērājiem, kuri nodzēruši aknas, aizkuņģa dziedzeri, asinsvadus… Parasti man stāsta: es jau, profesor, dzeru tikai ļoti dārgu viskiju… Bet tas ir tāds pats draņķis kā no “točkas” paņemtais, tur minimāla atšķirība.

– Jūsu cunftes brāļi un māsas arī mēdz skalot projām stresu un depresiju ar alkoholu, tas pats notiek, piemēram, Amerikā, kur svaigākie dati uzrāda, ka ik gadu pašnāvību izdara apmēram 400 ārstu, kas sirgst ar depresiju, izdegšanas sindromu vai nododas kādam netikumam.

– Ārstu izdegšana un ārkārtīga liela nervu slodze nav tikai mūsdienu parādība. Atceros to laiku, kad strādāju Preiļos un kad man bija daudz pacientu poliklīnikā, slimnīcā, bija jāapkalpo liels iecirknis – ap 50 cilvēku, pie kuriem bija jābrauc izsaukumos. Četras piecas reizes mēnesī dežurēju pa naktīm, gāju apraudzīt bērnus uz silīti… Ārstam nekad nav bijusi viegla dzīve, ja viņš vēlējās labi strādāt, nevis darīt pa virsu, daudz ko neņemot galvā. Es uzskatu, ka šodien ir līdzīgi, kā bija agrāk.

– Vai jūs par bēgļiem, kas būs jāuzņem arī Latvijai, nemaz nesatraucaties?

– Viņi tāpat kā mēs ir cilvēki, un viņiem jāpalīdz, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņu jau Latvijā nebūs bariem. Mūsu valsts ir izturējusi milzīgu cilvēku izvešanu un izturēs arī bēgļu ievešanu. Padomju laikā Latvijā no kaimiņvalstīm iebrauca tuvu miljonam “bēgļu”, un mēs izturējām, paliekot latvieši par spīti visam. Putins satraucies, ka sabrukusi PSRS un ka daudz krievu dzīvo ārpus Krievijas robežas. Es tam piekrītu – tā ir nelaime, bet, ja man būtu iespēja ar viņu aprunāties, pavaicātu: kas viņus veda ārā no Krievijas? Latvieši, lietuvieši, igauņi? Viņi meklēja vieglāku dzīvi un nebija nācijas labākie pārstāvji.

– Laimdotas Straujumas valdībai nupat apritēja darba gads. Viens no aktīvākajiem ministriem šajā Ministru kabinetā ir Guntis Belēvičs. Jūs savā laikā bijāt galvenais terapeits, tātad sadarbojāties ar ministriju un pārzinājāt nomenklatūru. Vai ir kaut kas tāds, ko cerat sagaidīt no veselības ministra?

– Es tur nejaucos un no malas nekādas gudrības negrasos pasniegt.

Kādreiz vēl padomju laikos bija tāds diezgan nejauks veselības ministrs Vilhelms Kaņeps, viens no retajiem cilvēkiem, kura klātbūtnē es nejutos omulīgi, kaut gan pēc dabas neesmu bailīgs. Reizi gadā ministrijā tika rīkotas galveno ārstu dienas, kur pulcējās vadošie ārsti gan no Liepājas, Valmieras, Rēzeknes, Jelgavas… Kaņeps bija šahists, un galvenie ārsti, tēlaini runājot, bija naži, kuri amatā nevarēja nokļūt bez Kaņepa ziņas. Ministrs saprata, ka bez šiem cilvēkiem viņš neko nespēs panākt. Galvenie ārsti bija tāda kā bufera zona starp ministriju un ierēdņiem.

Es no sirds apsveicu Ārstu biedrības nodibināšanu, jo uzskatīju, ka vajag kādu progresīvu ārstu organizāciju, kas varētu būt kā starpnieks starp mediķiem un ierēdņiem. Jauni cilvēki rūpēsies par ārstniecības darba kvalitāti, ārstu profesionālā līmeņa celšanu, palīdzēs cilvēkiem, aizsargās ārstus… Teikšu atklāti – esmu vīlies.

– Kaut esat ļoti noslogots, bet tomēr – vai jums ir vēl kāds nodoms, ko neesat paveicis, bet ļoti gribētos izdarīt?

– Gribu, tiekoties ar cilvēkiem reģionos, turpināt tautas izglītošanu, kā nodzīvot ilgi un laimīgi. Cilvēki pēc sarunām ar mani sāk pārvērtēt savus ieradumus, jo uzticas tiem, kas spēj pārliecināt un strādā godīgi. Es stāstu tikai to, ko esmu uzzinājis no pasaulē pieejamajiem pētījumiem un no tajos iegūtajiem datiem. Ja zinu, ka attiecīgais pieņēmums pasaulē nav pierādīts, tad par to pastāstu, lai cilvēki akli neticētu dažādām reklāmām. Nemaldinu cilvēkus ar kaut kādu krila eļļu, kas pagarinās dzīvi.

– Ļoti daudzus cilvēkus jūs tagad apbēdināsiet, jo viņi ir aizrāvušies ar uztura bagātinātājiem kā tādiem brīnumlīdzekļiem.

– Atnāciet pie manis, un es jums iedošu ūdeni, iestāstot, ka tas ļoti palīdz pret daudzām kaitēm. Placebo ietekmei ir liels spēks. Vēl pasaulē nav radīts preparāts ne no koraļļiem, ne vaļa ūsām, nedz izvilkts no Francijas smiltīm, kuru, ilgstoši lietojot, tiktu paildzināts mūžs.

– Jūs pats dzerat kādus vitamīnus možumam?

– Veselam cilvēkam tas nav vajadzīgs. Protams, ja ārsts liek tos dzert, tad ir jādzer. Bet, ja daudz staigā, paskrien un normāli ēd, pēc vitamīniem nav vajadzības.

LA.lv, 30. NOVEMBRIS, 2015