Latvijas inovācijas manifesta parakstītāji aicina lēmējinstitūcijas reāli ņemt vērā zinātnieku viedokli / LU.LV

Latvijas inovācijas manifesta parakstītāji aicina lēmējinstitūcijas reāli ņemt vērā zinātnieku viedokli / LU.LV

17. oktobrī parakstot Latvijas inovācijas manifestu, Latvijas vadošie augstākās izglītības un zinātnes pārstāvji aicina Latvijas politiķus un valdību izmantot atklātās koordinācijas metodes, lai zinātnieku idejas īstenotos reālā uzņēmējdarbības praksē un rastu visīsāko ceļu uz ražošanu - nestu vislielāko ekonomisko labumu.

Latvijas inovācijas manifestu, kas ietver 21 tēzi, parakstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Universitātes (LU) Stratēģijas padomes priekšsēdētājs Andrejs Ērglis, LU rektors Indriķis Muižnieks, LU Cietvielu fizikas institūta direktors Mārtiņš Rutkis, LU Cietvielu fizikas zinātniskā institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā Andris Šternbergs, zinātniskā institūta “BIOR” direktors Aivars Bērziņš, Latvijas organiskās sintēzes institūta direktors Osvalds Pugovičs un citi.

“Vēlamies, lai ar zinātniskajiem darbiem, ar inovatīvajiem projektiem, ar akadēmiskās zinātnes atklājumiem tiktu iebruģēts visīsākais ceļš uz ražošanu,” manifesta parakstīšanā uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. “Manifests ir mūsu apelācija pie Latvijas politiķiem, Latvijas valdības, Ministru prezidenta, ar kuriem mums ir cieša sadarbība, kad mēs tur uzstājamies, lai aizstāvētu zinātnieku viedokli. 

Manifestā mēs izskaidrojam, ko nozīmē inovācijas, tehnoloģiju pārnese, ar kādiem instrumentiem Latvijas ekonomikā ir reāli panākama produkta rašanās un lai tas nestu ekonomisko labumu, kā arī norādām, ar kādiem līdzekļiem to paredzam veikt. Vēlamies, lai tiktu panāktas atklātas koordinācijas metodes – lai zinātnieku intelekts un eksperta tiesības būtu tie, kas pasaka, kurš zinātnes virziens, kurš atklājums atrodas vistuvāk savai realizācijai produktā. Te neiztikt bez ministriju administrējošās un finansējošās lomas un nepieciešama arī sadarbība ar uzņēmējiem.”

Savukārt Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks uzsvēra: “Manifests ir domu apkopojums, uz kura pamata gribam meklēt labāko turpmāko ceļu sadarbībai ar kolēģiem uzņēmējiem, ar valsts pārvaldes institūcijām ar kopējo mērķi, lai zinātnieku  radītās idejas īstenotos uzņēmējdarbības praksē, un nevis īslaicīgā, bet ilglaicīgā redzējumā – zinātnes attīstībā tas mērāms 5-10 gadu periodā. Lai tam, ko tagad un iepriekšējos piecos gados esam ieguldījuši, būtu atdeve, ir jāņem vērā tomēr triju pušu līdzsvarotība, nevis viens, otrs vai trešais nosaka virzienu, kurā jāiet, un pārējie pielāgojas, bet - uzņēmēju, zinātnieku, augstākās izglītības sistēma un valsts pārvaldes struktūras sadarbība ir harmonizēta, savstarpēji papildinoša un strādā uz rezultātu.”

“Man ir prieks, ka par šo manifestu Latvijā kāds arī jau uztraucas,” Latvijas inovācijas manifesta parakstīšanā teica Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, LU Stratēģijas padomes priekšsēdētājs Andrejs Ērglis. “Manifests ir kvintesence. Viena no lietām, kas ir  iekļauta manifestā  un ārkārtīgi pietrūkst Latvijā - tā ir inovācijas virzoša komandas zinātne. Kamēr būsim saskaldīti, kamēr neapvienosimies, kamēr neiesim uz vienotu mērķi, patiesībā maz kas var iznākt. Komandu zinātnē es redzu ne tikai zinātniekus un uzņēmējus, bet arī valstsvīru un ierēdņu iesaisti. Ir jāsaprot, ka zinātne un tehnoloģiju pārnese ir starpdisciplināra.”

Skaudrāk noskaņots bija Latvijas Zinātnes padomi ilgi vadījušais, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktora padomnieks un Zinātniskās padomes loceklis Elmārs Grēns: “Esam ārkārtīgi toleranti. Senāk teica - runājam ziloņu valodā… Savulaik Latvijas Zinātnes padome bija gandrīz vienīgā institūcija, kas noteica toni. Laika gaitā pakāpeniski situācija ir radikāli mainījusies. Pa daļai ir vainīgi Eiropas Savienības struktūrfondi, kuriem ir ārkārtīgi stingra un birokrātiska menedžmenta ķēriens un prasības, un līdz ar to radīta zinātniskā birokrātija visās ministrijās, kas pakāpeniski, soli pa solim pārņēma galvenās funkcijas savās rokās, jo viņi galu galā atskaitījās ES par sasniegto vai nesasniegto, un reizē arī lēma, kādā veidā zinātnei jānotiek. Tas nenozīmē, ka nebija konsultāciju ar zinātniekiem! Domas varēja izteikt. Bet tās bieži vien daudz neņēma vērā. Tas novedis pie tā, ka faktiski zinātnieki ir novirzīti izpildītāja funkcijā, bet vadība būtībā ir birokrātijas, šā menedžmenta rokās, kas pakāpeniski tādā vai citādā mērā pārņem lemjošās funkcijas. Latvijas Zinātnes padome kļuva par rejošu sunīti, kurš nekož...”

E. Grēns tomēr redz arī pozitīvas izmaiņas, kas aizsāktas, tikai mērķtiecīgi sperami nākamie soļi: “Pirms vairāk nekā gada zināmā mērā pēc zinātnieku iniciatīvas izveidotajā Latvijas pētniecības un inovāciju stratēģiskajā padomē, ko vada premjers un kurā ir rūpnieki, tautsaimnieki, ministriju pārstāvji, arī ministri, zinātniekiem ir iespēja ne tikai kaut kādā mērā paust savu viedokli, bet tikt arī uzklausītiem. Šis pirmais posms, tā teikt, ir iekarots. Bet stratēģiskā padome ir stratēģiska, kas pieņem labi ja pārdomātus stratēģiskus lēmumus, bet ne  jau katrā nozarē un specialitātē specifiskos lēmumus.

Lai pieņemtu specifiskos lēmumus, lai novērtētu vienas vai otras zinātnes nozares vietu, potenciālu, kapacitāti, visās Eiropas valstīs ir spēcīgas zinātnieku apvienības, zinātnes padomes, kuru rīcībā ir ne tikai labi padomi un gudri vērtējumi, bet arī lemšanas spējas. Naudu, tā vai citādi, dala ministrijas, bet – pēc zinātnieku, vairāk vai mazāk stingra, vērtējuma un ietekmes. Stratēģijas padome ir ļoti laba iniciatīva, bet tagad ir jāiet tālāk – lejup. Tas attiecas ne tikai uz tīro zinātni, bet arī – uz inovāciju. Bieži ir grūti pateikt, kur beidzas viens un sākas otrs – zinātne, tehnoloģijas un jau zināmā mērā inovācija. Tam visam ir jābūt kopā, brīvi pieejamam visiem zinātniekiem un visiem rūpniekiem. Mazā valstī ir nepieciešama koncentrācija. Bet tā ir iespējama nevis ar tā sauktajām menedžmenta metodēm, bet ar zinātniskās izvērtēšanas metodēm.”

E. Grēns uzsver, ka Latvijā nav centralizētas struktūras, kuru veidotu pamatā zinātnieki, kas pārzina ne tikai savu nozari, bet redz plašāk, un kuras lēmumus un vērtējumus ņemtu vērā arī ministrijas, valsts institūcijas, lai veiktu konkrētus organizatoriskus  un finansiālus pasākumus. Zinātnieks, runājot līdzībās, teica, ka tāpat, kā orķestrī mūziku rada mūziķi, tāpat arī zinātnē  - menedžments nevar būt tas, kas nosaka, kas ir jādara zinātnē. Tas jānosaka zinātniekiem, un menedžments tad apkalpo, palīdz realizēt to.

Ekspresintervija ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti.

Kāpēc ir aizgājis tik tālu, kā ir?

Tas ir skatāms Latvijas 25 gadu attīstības kontekstā, kas ļauj pavērtēt vienas ekonomiskās sistēmas beigas un restrukturizāciju gan zinātnē, gan ekonomikā, jo, sabrūkot lieliem PSRS finansētiem un uzturētiem koncerniem, kas izpildīja lielu daļu militāro pasūtījumu ,Latvijai vajadzēja zināmā mērā sākt no nulles un uzņemt apgriezienus kādā no zinātniskajām un rūpnieciskajām darbībām. Šajā industrijas un zinātnes sazobē nav nemaz tik viegli atrast nišas produktus, kas ir vajadzīgi Rietumu pasaulei, jo Austrumu pasaulei mēs tāpat neesam tik ļoti vajadzīgi… Tādējādi lielas zinātniskas vērtības produktam tapt izgudrotam, piedzimt no nulles punkta vai no savdabīgi ierobežotām iespējām nav viegli.

Liekas, ka demoralizējošs moments ir bijis 2007. gads, tā nosauktais Kalvīša trekno gadu fenomens, kad pār mums sāka gāzties ES struktūrfondu un citu fondu līdzekļi, kurus Latvijas valsts ekonomika nespēja reāli apgūt un varbūt negribēja apgūt, jo vieglāk bija naudu sadalīt uz galviņām, neprasot atdevi, neprasot investīcijas tehnoloģijās, rūpnīcu un industriālu koncernu radīšanā. Mēs esam palikuši iepakaļ ar daudziem tehnoloģiskās pārveides un industriālās modernizācijas momentiem. Zinātne ir aizgājusi krietni uz priekšu. Zinātne ir spējīga dot vairāk, bet mūsu industrija nav spējīga sekot tik ātri. Tāpēc mēs baļķus sazāģējam dēļos, pienu pārstrādājam biezpiena vai citos sieriņos, bet tas nav ražot, teiksim, lidmašīnas, datorus, farmakoloģiskos produktus tādā apjomā un mērogā, ko spētu piedāvāt Latvijas zinātnieku intelekts…

Manifests izklausās pēc Latvijas glābšanas plāna…

Jā, tajā ir zināma apelācijas intonācija, kurā mēs tiešām sakām: “Attopieties!” Ne jau sabiedrībai, kas ir daudz attapīgāka, bet mēs ar šo plānu aicinām attapties mūsu vadošo ešelonu, politisko ešelonu un ierēdniecības ešelonu.

Politiskā un ierēdniecības ešelona sadarbībā ļoti bieži ir nogrimušas daudzas progresīvas zinātnieku idejas, zinātnieki altruistiski ir rosinājuši politiķus, lai tiktu ieguldīti līdzekļi peļņu nesošos virzienos, bet tie ir pazuduši starpniecības funkcijā. Ļoti daudz līdzekļu ir izgaisuši konferencēs, sarunu vešanā, dialoga uzturēšanā, kam beigās nav bijis rezultāta, kas ir pārvēršams peļņā.

Kur ir garantija, ka izpildvara  un tā sauktā birokrātija ieklausīsies vadošajos zinātnes un augstākās izglītības pārstāvjos un ka reāli kaut kas mainīsies?

Garantijas nav kā ikvienā gadījumā. Taču Māris Kučinskis šai valdībai ir licis pie sirds jautājumu, ka jāskatās uz 2019., 2020. gadu, kad izbeigsies ES struktūrfondi, kad Latvijas valsts ekonomiskajai attīstībai un vispār pastāvēšanai par pamatu būs jāņem tikai valsts budžets – tas, ko reāli nopelna Latvijas valsts. Šis ir sava veida trauksmes zvans pie mūsu valdības kabineta durvīm, sakot, ka ir jāveic strukturālas reformas Latvijas budžeta plānošanā, jāsāk veidot tādi budžeta mehānismi un proporcijas, lai tās būtu orientētas uz pelnīšanu, nevis uz tērēšanu. Latvijas kopprodukts patlaban nesedz to budžeta daļu, ko mēs apēdam. Mēs dzīvojam uz parāda, un ik gadu tik pieaudzējam savu parādu. Tā ir situācija, ko saprātīga saimniecība nespētu atļauties…

Vai varētu teikt, ka zinātnieki atgādina, ka jāveic ir neatliekami, vajadzīgi darbi, lai tad, kad beigsies ES fondu finansējums, mēs neattaptos pie sasistas siles?...

Jā, lai mēs būtu tam sagatavoti.

28. oktobrī, nākamajā Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes sēdē plānots Latvijas inovācijas manifestu iesniegt premjeram.

LU.LV, 19. OKTOBRIS, 2016