Kardiologs Andrejs Ērglis atklāj, kāpēc ārsti izliekas / veselam.la.lv

Kardiologs Andrejs Ērglis atklāj, kāpēc ārsti izliekas / veselam.la.lv

Screen Shot 2017-12-04 at 08.39.21.png

“Ķirurga skarbums un cinisms nereti slēpj viņa patieso būtību. Ārstam jābūt pietiekami labam aktierim un jāliek noprast, ka viņš zina īsto atbildi,” saka Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, medicīnas doktors, profesors Andrejs Ērglis. Atbildīgais darbs nogurdina, un regulāri nepieciešama attīrīšanās, galvas izvēdināšana. Andrejam Ērglim pārslēgties palīdz sports, grāmatas, kultūras pasākumi, mežs un mūzika.

Kad tiekamies, kardiologs nupat ir atgriezies no darba vizītes Krievijā un pēc rīta sanāksmes velta laiku intervijai. Runājam viņa darba kabinetā. Telpa ir piekrauta ar dokumentiem un grāmatām, bet ejot slimnīcas gaitenī viņu aptur teju katrs kolēģis vai pacients, uzdodot kādu jautājumu. Noprotu, ka darbu ir daudz.

Runājot par izdedzinošajām profesijām, ārsti ir šā saraksta augšgalā. Kas tieši jūs dedzina visvairāk?

Tad jārunā par to, kā mēs iegūstam un zaudējam enerģiju. Skaidrs, ka stress mūsu dzīvē ir vajadzīgs, jo tas mobilizē organismu. Daudzi autori izšķir pozitīvo un negatīvo stresu. Kad stresa ir par daudz, tad notiek dažādi bioķīmiski procesi. Īstenībā jau esam tādas kā ķīmijas kolbas, kā filmā Baiga vasara teic Artūra Skrastiņa varonis. Ķīmiskās vielas, kas rodas pārmērīga stresa rezultātā, nelabvēlīgi ietekmē visu organismu un lielā mērā nogurdina arī smadzenes. Smadzenes savukārt dod signālu organismam un nogurdina to.

Tomēr nav tā, ka darbs dod tikai negatīvo. Pozitīvie faktori ietver to, ka izdodas veiksmīgas procedūras. Spēju izārstēt pacientu, redzu, ka cilvēki grib konsultēties ar mani. Protams, ja pacientu ir pārāk daudz, tas atkal ir negatīvais, jo nākas nervozēt, visiem nav iespējas palīdzēt. Seko nemitīga vainas apziņa vai nepadarīta darba izjūta, kas uzkrājoties arī veicina izdegšanu.

Visvairāk nogurdina sistēmas problēmas. Nemitīgi ir jātaisnojas, ka kaut ko ārstēju, atbilstoši tērēju līdzekļus, jāsatraucas, vai rīt atkal neieradīsies kāda inspekcija.

Ārstam ir ļoti ilgi jāmācās, salīdzinot ar citiem. Kāds kungs dusmās man aizrādīja: “Tas, ka esat mazliet ilgāk mācījušies, nenozīmē, ka jums ir jāsaņem milzīgas algas!” Tā gluži nav. Mācīšanās ir daudz intensīvāka un ilgāka nekā jebkuras citas profesijas pārstāvim. Turklāt ārstam mācības nekad nebeidzas. Medicīna strauji mainās, un ārsts nevar to ignorēt, jo atbild par citu cilvēku dzīvību. Tas uzliek lielu atbildību.

Ir profesijas, piemēram, reanimatologi, anasteziologi, kuri visu laiku saskaras ar ciešanām,traumām un nāvi. Slimība nav nekāds prieks, ārstam darbā nemitīgi jāsaskaras ar citu bēdām. Ja vēl seko problēmas mājās… Skaidrs, ka viņi izdeg ātrāk. Pēc būtības ārstiem vajadzētu ilgāku laiku darīt ko citu. Bet tad atkal rodas jautājums: kā tas maina viņu dzīvesstilu un stereotipus? Ja esi pieradis tā dzīvot, tad izmaiņas var nedot neko labu. Stereotipa maiņas salauž likteņus un rada slimības. Pavērojiet, kas notiek formācijas periodā, piemēram, beidzoties okupācijai un rodoties jaunai valstij, pieauga mirstība. Cilvēkiem bija jāpierod dzīvot citā vidē, un tas bija ļoti sarežģīti.

Jauniem cilvēkiem ir liela atbildība par bērniem, ģimeni, komunālajiem maksājumiem. Tas nevairo prieku, tomēr nevar nākt uz darbu ar savām problēmām, savā ziņā jāizliekas. Ārsti, tāpat kā skolotāji, aktieri un citu profesiju pārstāvji, ir saistīti ar cilvēkiem. Viņiem jābūt labā omā, kaut gan īstenībā tā varbūt nemaz nejūtas. Arī tas veicina izdegšanu.

Kādā intervijā esat teicis, ja pacients jūt ārsta slikto noskaņojumu, tas apgrūtina ārstēšanas procesu.

Man kāds teica, lai es reiz beidzu sprediķot. Vispirms apvainojos, bet tad sapratu, ka tā laikam tomēr ir mazliet sprediķošana. Tas ir saistīts ar ticību. Kāpēc baznīcas ir tik iespaidīgas un milzīgas? Cilvēks tajā ienāk un sajūt, ka saņem palīdzību. Cilvēki grib dzirdēt apliecinājumu savām domām, citādi viņus moka šaubas. Līdzīgi ir medicīnā. Arī ārsts šaubās, un tas ir pavisam normāli, bet tas jādara iekšēji un tikai līdz brīdim, kad sāk runāt ar pacientu. Ja pacients sajūt ārsta šaubas, neizpratni, slikto noskaņojumu, nervozumu, tad viņam vairs neuzticas. Tad drīzāk pacientam rodas vēlme palīdzēt ārstam, pažēlot viņu. Tajā brīdī ārstēšanas process beidzas. Pacientam ir jānotic ārstam, jo viņš ir atnācis saņemt palīdzību. Nevar būt otrādi.

Visi ārsti un arī citu profesiju pārstāvji izjūt šo spiedienu. Ķirurga skarbums un cinisms nereti slēpj viņa patieso būtību. Ārstam ir jābūt pietiekami labam aktierim un jāliek noprast, ka viņš zina īsto atbildi.

Vai uzskatāt sevi par darbaholiķi?

Visticamāk, ka jā. Man tēvs ļoti sen teica: “Tev var būt visideālākā ģimene un brīnišķīgākie draugi, bet, ja tev nebūs darba, kas tev patīk, tad tie būs tikai piecdesmit procenti no tavas dzīves.”

Mani ārzemju kolēģi man iemācīja, ka ārstam jābūt savai mentālajai higiēnai, veidam, kā sevi attīrīt. Agrāk to nesapratu. Dažiem man pazīstamiem ārstiem Nīderlandē bija tradīcija otrdienu vakaros braukt uz klubu Amsterdamā, kur viņi vienkārši sēdēja, runāja. Šo principu nespēja mainīt nekas, kaut vai tā būtu vizīte pie prezidenta. Atslēgšanās no darba ir nepieciešama jebkuram. Man to palīdz veikt sports, grāmatas, kultūras pasākumi. Dažreiz aizbraucu uz mežu, jo tur neviens nerunā. Mūzika arī lielā mērā ir izgudrojums, kas ļauj atslēgties.

Nosēdētās darba stundas ne vienmēr korelē ar padarīto. Būtiskākā ir produktivitāte, ko spēj sasniegt tikai atpūties, izgulējies, mentāli vesels cilvēks. To, protams, pateikt ir vieglāk nekā paveikt.

Vai darbs nenāk līdzi uz mājām?

Nāk, tāpēc cenšos vakarā aiziet uz treniņu. Man patīk hokejs, jo uz ledus viss notiek tik strauji, ka darbu var aizmirst pilnībā. Tenisā pirmā pusstunda paiet ar pilnu galvu, bet pakāpeniski, sitot bumbiņu, domas pazūd. Pēc treniņa, protams, kāds piezvana un atkal jārunā par darbu.

Pēc darba jācenšas atslēgt domāšanu. Visātrāk atslēdz alkohols, bet tas diemžēl ir viltus atslēdzējs. Tikpat labi alkohola vietā palīdz fiziskas aktivitātes, opera, mūzika, kaut kas, kas dominē pār darba domām. Galu galā var arī bučoties!

Nemēdzat atslēgt telefonu?

Varbūt tas būtu pareizi, bet nemēdzu. Es tad nervozēju.

Tas sagādā vēl lielāku stresu?

Jā, precīzi. Tas nozīmē, ka tā ir zināma atkarība, kas, protams, nav pareizi.

Vakar nejauši uzdūros apmēram šādai Oskara Vailda domai: “Darbs ir patvērums tiem, kuri neko citu neprot”.
(Smejas.) Par sevi tā gluži nedomāju. Šad tad daru arī ko citu ārpus darba. Bet vispār tā ir liela patiesība, jo darbs patiesi var būt patvērums. Jo vairāk cilvēks izdeg, jo vairāk meklē patvērumu un vēršas pie sava ienaidnieka jeb tā, kas viņu dedzina. Sāk slēpties darbā, lai neatzītu savas problēmas.

Kristīgā ticība māca, ka nomešanās ceļos ir vajadzīga cilvēkam, nevis Dievam. Atzīšanās par to, ka ir problēma, proti, izdegšana, ir vajadzīga pašam, nevis kādam citam.

Dzīves modeļi ir dažādi. Kāds čalis pirms pāris gadiem teica: “Zini, dakter, es godprātīgi nostrādāju tās trīs dienas, kaut arī tas mani absolūti neinteresē. To es daru, lai pārējās četras dienas varētu būt pie dabas: purvos un mežos.” Es to pilnībā saprotu.

Protams, nedrīkst būt otrādi, ka darba nav vispār. Tas skan banāli, bet darbs un darbošanās ir viens no dzinējspēkiem, kas vispār ļauj izdzīvot.

Kad jums pēdējoreiz bija atvaļinājums? Kā to pavadījāt?

Nevaru doties garos atvaļinājumos, bet vienu nedēļu pavadīju ar bērniem un mazbērnu.

Vislabāk man patīk, ja atvaļinājumu apvienoju ar sporta nodarbēm, tādēļ otro atvaļinājuma nedēļu šogad pavadīju Pasaules Ārstu tenisa čempionātā. No rīta līdz vakaram spēlēju tenisu, ne par ko citu nedomāju.

Ja iespējams, atvaļinājumā vajag doties vismaz divas trīs nedēļas. Ja bijis intensīvs darbs, tad pirmās dienas paiet, pielāgojoties atpūtas režīmam. Tas ilgst 4–5 dienas, kad parasti atvaļinājuma nedēļa jau teju beigusies.

Ir dzirdēts, ka atvaļinājuma pirmajās dienās nereti gadās saslimt.

Tā ir taisnība. Tas ir bioķīmisks process. Organisms un imūnsistēma dzīvo koncentrētā stresā ar aizsargbarjerām. Stereotipu un ritma maiņa nenotiek vienā dienā. Cilvēks nav mašīna, ko var pēkšņi izslēgt. Tāpēc ļoti būtiska ir regulāra atpūta. Jāguļ vismaz septiņas stundas.

Jums pašam tas izdodas?

Varbūt ne vienmēr, taču cenšos tuvināties tādam režīmam.

Vai vakaros ir viegli aizmigt?

Nē. Katram periodam ir savi dzīves uzdevumi, esmu aktīvajā dzīves posmā… Agrāk visu varēju atcerēties, bet tagad jau vajadzīgs kalendārs, kurā ieplānoju atpūtu un atvaļinājumus.

Vai ikdienā jūtat, ka daudzi pie jums vēršas kā pie glābēja? Vai apzināti izvēlējāties šādu lomu?

Kristianam Bernardam (Dienvidāfrikas ķirurgs, kurš veica pasaulē pirmo sirds transplantācijas operāciju – red.) reiz prasīja, vai viņš kādreiz ir sajutis, ka kādu izglābj. Viņš atbildējis – jā, vienreiz. Viņš ārstēja smagi slimu sievieti, kurai nelīdzēja nekādas zāles. Nāca radinieki, un kāda veca sieva teikusi – ziniet, ja pacientei nekas nepalīdzēs, tad mēs nokausim jaunu kazlēnu un tā ādā ietīsim slimnieci. Ārsts teicis – labi, ja man neizdosies, tā varam izdarīt. Viņš izmēģināja vēl vienas zāles, no kurām sieviete beidzot atlaba. Pēc tam ārsts izgāja ārā, redzēja, kā ganās kazlēns, un teica viņam – es tev izglābu dzīvību.

To, ko daru ikdienā, uzskatu par savu darbu. Bez jebkādas liekuļošanas. Ja redzu, ka kāds cits dara savu darbu ar tīru sirdsapziņu, tas mani aizrauj. Mēs, ārsti, arī gūstam kaut ko no tā, ko darām. Neviens nespiež mūs to darīt.

Vai reizēm tomēr nenākas dot vairāk nekā saņemt?

Dzīvē to tā nevar skaitīt, jo mēs neesam īstie skaitītāji. Tas, kas skatās, ko mēs darām, ir kaut kur citur.

Reiz kopā ar manu skolotāju Andri Saltupu gājām pa Melburnas priekšpilsētas ielām, biju pavisam jauns ārsts. Viņš teica: “Zini, medicīna un kardioloģija ļoti daudz paņem, bet arī daudz dod.”

Ikdienā, kad strādāju, braucu uz konferencēm, veicu pētījumus, labi redzu to, kas notiek apkārt, – kā uzlabojas cilvēku dzīves kvalitāte. Ir brīži, kas dod pietiekami lielu gandarījumu, piemēram, kad izdodas operācija.

Protams, katram uznāk melnie brīži. Ja vēl lamā, ka esi kaut ko pārtērējis vai izdarījis nepareizi. Dažkārt ļoti labi jūtu, ka mani izmanto. Ir iespēja ļauties tam vai neļauties. Dažkārt vajag ļauties.

Jūs esat ticīgs cilvēks. Vai smeļaties spēkus arī no augstākā?

Noteikti esmu ticīgs cilvēks, bet neesmu ikdienā praktizējošs kristietis. Dievu palūdzu rītos, vakaros. No tā es nekautrējos.

Ir grūti saprast, kas ir tas, kas vieno dabu. Dievu mēdzam sašaurināt. Vai tas ir viens vīrs, sieviete vai kosmoss? Ir noteiktas lietas, kurām ir jāpakļaujas, ja nevar pierādīt pretējo.

Ticība ir organizējoša, tā palīdz atrast veidu, kā pareizāk dzīvot. Tas gan arī nav vienkārši.

Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir humoram?

Ārkārtīgi liela. Īpaši kolēģu vidū. Medicīna attīstās, tagad biežāk spējam palīdzēt pacientam un šķirties ar smaidu. Agrāk bija daudz drūmāk un, protams, arī tagad gadās neveiksmes un bēdīgi brīži. Tad humoram ir liela nozīme. (Iepauzē un sāk smieties par sevis teikto.) Nevajadzētu priecāties tieši par to, ka noticis kas bēdīgs… kaut gan ārstiem cinisma netrūkst.

Vakaros mēdzu sazvanīties ar Raimondu Paulu. Viņš man bieži jautā, vai atkal priecājos, jo kādam esmu kaut ko nogriezis vai piešuvis. Tā ir sava veida aizsargreakcija. Labestīgam humoram ir jābūt jebkurās attiecībās.

Vai nav gadījies, ka humors pazūd?

Ja pazūd humors, tad izdegšana ir ļoti tuvu. Man patīk britu humors, kas dažkārt ir ļoti melns. Pirmajā brīdī var pat apvainoties. Bet tā ir laba aizsargreakcija.

Humors ir ļoti svarīgs tautai kopumā. Ja tautai piemīt humors, tad ir mazāka vardarbības, dažādu perversiju un nenormālību iespēja. Tas nenozīmē, ka viss ir jāvienkāršo, bet jāpadara vieglāks, tajā skaitā padotā un priekšnieka attiecības, valsts un cilvēka attiecības. Tad cilvēki mazāk izdeg un jūtas mentāli labāk.

Ļoti priecājos par jauniem cilvēkiem, arī par to, ko darāt jūs. Priecājos par katru, kas savu darbu dara ar mīlestību. Tā arī vajag turpināt. Protams, jāmāk atpūsties. Tie, kas labi māk atpūsties, māk arī labi strādāt.

Ievēroju, ka, satiekoties ar kādu, veltāt viņam komplimentu, labus vārdus. Vai darāt to apzināti?

(Smejas.) Kā reiz dziedāja Bulats Okudžava: Давайте говорить друг другу комплименты (Teiksim cits citam komplimentus – no krievu val.). Pat nezinu, vai tas ir apzināti. Speciāli es noteikti nepielienu. Nezinu, vai to saku pilnīgi visiem, bet, ja ir par ko, tad kāpēc nepateikt ko labu?!

Kad vaicājāt man pirmo jautājumu, varēju sākt stāstīt tehniskas lietas: pasaulē ir atklāti jauni, iedarbīgi medikamenti, strādājam pie jauna veida operācijām. Tomēr pēc ilgāka medicīnā un droši vien arī citās nozarēs nostrādāta laika nākas saprast, ka ir kaut kas lielāks… Un tās ir tendences. Skaidri redzam, ka viena indivīda garīgā un fiziskā veselība ir tiešā veidā atkarīga no vides, kurā viņš atrodas. Ja runājam par vides un mediju ietekmi, tai būtu jābūt pozitīvākai. Jābūt atbilstošai proporcijai. Ja dzīvo tikai medū un šokolādē, tad ātri apvemjas. Piemēram, Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss rada pozitīvākas emocijas nekā šīs vecās telpas. Ja kāds man stāsta, ka nav jāceļ jaunas telpas, jo betons neārstē, lai atnāk un izvēlas, kurās telpās ārstēties. Ir jāsāk saprast, ka apkārtējā vide arī ārstē. Cilvēki līdz tam nav izauguši, viņi skatās uz lietām caur taisni, neredzot to ietekmi.

Es redzu jauno paaudzi, kas iegūs zināšanas, augs citādi un ir jau soli priekšā savas pozitīvās attieksmes dēļ. Protams, jābūt arī ne tikai pozitīvam, bet arī pietiekami stingra rakstura. Jāprot sevi pasargāt kā indivīdu, kā ģimeni, kā tautu.

veselam.la.lv, 13. NOVEMBRIS, 2017