SIRDS CILVĒKS. INTERVIJA AR ANDREJU ĒRGLI / DIENA

SIRDS CILVĒKS. INTERVIJA AR ANDREJU ĒRGLI / DIENA

Tik daudz naudas kā patlaban sirdij mūsu valstī nekad nav bijis, saka Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Andrejs Ērglis. Šā gada pavasarī viņš atzīts par Amerikas Kardioloģijas biedrības īsteno locekli. Nupat gada nogalē ieguvis tādu pašu statusu Eiropā. Arī mūsu centrs novērtēts tik augstu, ka ASV Pārtikas un veselības pārvalde to iesaistījusi 20 gadu ilgā pētījumā Savu vectēvu - Stradiņa slimnīcas ilggadējo vadītāju profesoru Paulu Stradiņu - kardiologs Andrejs Ērglis nav redzējis. Profesors nomira, pirms Andrejs vēl bija dzimis. Žēl. Kāda smeldzīga epizode par leģendāro vectēvu, kas nodod mazdēlam aroda noslēpumus, protams, būtu šo stāstu krāšņojusi. Taču ir vēl trakāk. Kad mēģinu no Ērgļa izvilkt, kā man šķiet, pašsaprotamo slavenās dzimtas ietekmi profesijas izvēlē, saņemu atbildi: "Man nekas nebija skaidrs. Ne par medicīnu, ne vispār. Būtībā es izaugu uz ielas." Tincinu sīkāk, bet viņš tikai nosaka: "Tūkstošiem reižu esmu to visu stāstījis, neērti atkārtot." Intervijā, kas tikko publicēta ārstu žurnālā Doctus, žurnālistes precizējumu - mājās lasījāt gudras grāmatas un tad mazliet izgājāt ielās - dakteris izlabo tā: "Nē, ne mazliet. Es vairāk izgāju." Mūsu sarunā A.Ērglis, kas tagad, kad viņam tikai 40, vada Latvijas Kardioloģijas centru, ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, piebilst: "Medicīna ir labākais, kas ar mani noticis, taču toreiz šķita, ka būs daudz trakāk." SIRDIJ SĀCIES ZELTA LAIKMETS Toties savu babušku, Stradiņa kundzi Ņinu Fjodorovnu Stradiņu, dakteris atceras labi. "Ti toļko ņigovori. Čtob ņikto ņe viģel, kakoi ti durak," viņa Andrejam mēdza teikt. "To es ņēmu vērā 1989.gadā, pirmo reizi braucot komandējumā uz rietumiem, uz Ženēvu." Kopš šī pirmā komandējuma pēdējos 15 gados (tieši tik ilgi, cik Ērglis strādā invazīvajā kardioloģijā) kūleņus apmetis ne tikai viņa CV, bet arī iespējas sirds slimību ārstēšanā. 90.gadu sākumā Latvijā gadā asinsvadus apskatīja 160 cilvēkiem. Šogad gandrīz 8000. Tātad cilvēku izredzes tikt ārstētiem pieaugušas gandrīz 50 reizes. Ar to gan vēl nepietiek, jo rindā uz diagnosticējošo operāciju jāgaida līdz 2007.gadam. Ārstējošajām operācijām rindas ir īsākas - līdz nākamā gada februārim. Visi brīnumi pasaules medicīnā notikuši beidzamajā desmitgadē - pēdējā aterosklerozes kongresā Rīgā man stāstīja ASV Stenforda universitātes Medicīnas skolas profesors Kristaps Zariņš. Viņš asinsvadu ķirurģiju salīdzināja ar mobilo telefonu attīstību. Pirms pārdesmit gadiem neviens par tiem nebija dzirdējis. Pirms gadiem desmit mobilie telefoni bija milzīgas, smagas kastes. Līdzīgi asinsvadu ķirurģijā. Pirms desmit gadiem bija milzīgi griezieni, lielas, ļoti smagas operācijas, pēc kurām slimnieki ilgi nevarēja atkopties. Tagad mazinvazīvā terapija sirds un asinsvadu ķirurģiju pārvērtusi pilnībā - dažu milimetru griezieni. Pacienti pēc pāris dienām var izrakstīties no slimnīcas. "Savu pirmo operāciju atceros ļoti labi - 1990.gads, 4.aprīlis. Līdz tam nekad pat nebiju redzējis, kā to dara, tikai lasījis. Domāju, kad paies 20 gadi, tā kundze jāatrod un jāuzaicina ciemos," saka A.Ērglis. Veicot pirmo angioplastiju jeb asinsvadu paplašināšanu, viņam bija 25 gadi. Tolaik asinsvados "taisījām pirksta resnuma caurumus un bāzām iekšā trubas, lai tiktu līdz sirdij". Savu pirmo tūkstoti pacientu Ērglis esot atcerējies nekļūdīgi. "Varbūt kādreiz piemirsu uzvārdu, bet asinsvadus varēju uzzīmēt precīzi." Tagad asinsvadā caur rokas vai kājas artēriju tiek izdarīts dažu milimetru iegriezums, ievadīta zonde, kontrastviela, un ārsti datora ekrānā aptuveni pusstundā noskaidro bojātās vietas, pēc tam tās "salabo". "Faktiski tas ir kanalizatora darbs, arī instrumenti līdzīgi. Asinsvadi ir tādas pašas caurules, tikai tos nedrīkst sabeigt, tāpēc instrumenti delikātāki." Stradiņa slimnīcas invazīvās kardioloģijas nodaļas datorā dakteris rāda tikko operēta pacienta asinsvadus. "Dzimšanas gads - 1961. Akūts miokarda infarkts." Pirms gadiem 15 šī diagnoze gandrīz automātiski nozīmēja drošu nāvi. Taču tagad "vienas paaudzes robežās viss ir mainījies. Ja nav komplikāciju, pacienti aiznākamā dienā brauc mājās, iet darbā un maksā nodokļus." A.Ērgļa kolēģis Kārlis Trušinskis teic: "Ja tinu filmu atpakaļ, tad atceros, ka pirms desmit gadiem, kad slimnīcā pacienti gulēja nedēļām un Ērglis teica - kādreiz mums būs vienas dienas stacionārs, man tā šķita utopija. Taču drīz sapratu, ka tas cilvēks nav traks, viņš vienkārši redz un plāno tālāk nākotnē." Ja pirmajos gados viņi strādāja ar materiāliem, ko draugi no ārzemēm atsūtīja vai paši, pa pasauli braukājot, bija sarunājuši, tad kopš 1996.gada kardioloģiju mērķtiecīgi un arvien labāk finansē valsts. Stradiņu kardioloģe Sanda Jēgere saka: "Pats no sevis tas nenotiktu. To Ērglis kopā ar bijušo Kardioloģijas centra vadītāju Uldi Kalniņu panāca. Es pat nezinu, ko no tā, ko Ērglis būtu gribējis, viņš nebūtu dabūjis. Viņš savu prot panākt. Enerģisks un idejas ģenerējošs." Patlaban Rīgā ir trīs angiogrāfijas centri, vēl divi tūlīt tiks atvērti arī Liepājā un Daugavpilī. Tik daudz naudas, kā patlaban, sirdij mūsu valstī nekad nav bijis, saka A.Ērglis. Laba aparatūra, labas zāles un laba zāļu kompensācijas sistēma. "Cepuri nost! Zelta laikmets. Tagad varam meklēt sviestiņu uz maizes, jo pamatlietas mums ir kārtībā." AUTOATSLĒDZNIEKS UN NENOTICIS ARHITEKTS Augums 1,90 m, zirgastē sasieti mati, skaļi smiekli, steidzīga valoda - asociatīvi pārlēcieni no vienas nepabeigtas domas uz nākamo. Ļoti jāseko līdzi, lai "nepazustu tulkojumā". Arī Ērgļa kabinets Stradiņos līdzīgs pašam - uz grīdas blakus ārdurvīm pieslieta glezna, pie pustukša grāmatu plaukta sastutēti pilni melnie atkritumu maisi. Tos vienā un tajā pašā vietā pamanu ar divu nedēļu starpību. Šķīstošā kafija Nescafe, kāds brendijs no franču Napoleonu sērijas, tukši dāvanu maisiņi un ļoti moderns dators, kurā viņš sarunā laiku pa laikam iemet aci. Piemēram, norāda, ka ASV Pārtikas un medikamentu pārvalde, viena no visstingrākajām organizācijām pasaulē, novērtējusi mūsu Kardioloģijas centru tik augstu, ka tas kopā ar citiem labākajiem pasaules centriem iesaistīts 20 gadu ilgā pētījumā par sirds un invazīvās kardeoloģijas tendencēm. Nezinot, kas viņš tāds, Ērgli drīzāk varētu iztēloties kādā radošā profesijā, ne skrupulozi "birstējot" asinsvadus. Juceklīgajos jaunības laikos, kad viņš darīja visu, ieskaitot mācības autoatslēdznieka amatu, bijusi arī doma stāties Kinoinstitūtā Maskavā. "Kāpēc bija? Tā doma man vēl arvien ir," viņš pakoķetē, tad turpina citā intonācijā: "Diez vai es to vairs izdarīšu, lai gan iztēle man ir spēcīga." Vidusskolā viņš darbojies pie Veras Singajevskas Latvijas radio, pēc tam Mākslas akadēmijas kursos mācījies zīmēt, jo taisījies uz arhitektiem. "Mana mamma, lai gan pati negrib to atzīt, nekad man nav teikusi - mācies par ārstu. Mūsu ģimenes lokā bija aktieri, mākslinieki, mūziķi. Ļoti labi atceros Āgenskalna priežu mākslinieku ballītes. Es bērnībā ļoti daudz redzēju. Varbūt krietni vairāk un ne to, ko vajadzētu." Andreja mamma Asja Ērgle Stradiņos ir fizioterapeite. Andreja bērnībā ģimene mita dzimtas namā Ventspils ielā blakus slimnīcai. Turpat arī dzīvoja mātesbrālis Jānis Stradiņš ar kundzi un dēliem, no kuriem vecākais Pauls tagad ir fiziķis ASV, bet jaunākais Pēteris - sirds ķirurgs. Protams, Stradiņos. Drīzāk kā joku Ērglis atstāsta gadījumu ar savu vecāko dēlu. "Mēs bijām sarunājuši, ka arī viņš studēs medicīnu. Bet tad kādu dienu saņēmām vēstuli - cienījamie vecāki, es aizeju no mājām, jo man ir jāpārdomā dzīve." Kristaps vēlējies studēt jurisprudenci. "Mums ar sievu nekas cits neatlika, kā teikt, lai nāk atpakaļ un iet uz to jurisprudenci, ja jau viņam tik ļoti vajag." Tomēr, gadu pastudējis juristos, viņš mācības pārtrauca un patlaban Oksfordā kādā privātskolā mācās fiziku, ķīmiju, matemātiku, bioloģiju. "Tam, ko viņš izvēlēsies, kad atbrauks atpakaļ, vairs nebūs tik liela nozīme, jo tur viņš būs ieguvis labu pamatizglītību." Mazajam puikam esot 14, viņš mācās Franču licejā, spēlē tenisu un mēdz teikt - neesot vainīgs, ka tik labi dzied. "Tas mums ģimenē iedzimis." Vai jūs gribētu, lai viņš kļūst par ārstu? "Esmu daudz par to domājis. Zinu, ko viņam varētu palīdzēt. Mans skolotājs Austrālijas kardiologs Andris Saltups teica - medicīna ļoti daudz ņem, bet ļoti daudz arī dod. Viņam taisnība. Nav viegli operēt, un ir nogurdinoši, ja tev četrreiz mēnesī jābrauc pa pasauli komandējumos, šķērsojot laika joslas. Bet es noteikti neteiktu nē." Ērgli pašu tā pa īstam uz medicīnu parāva māsīcas vīrs Uldis Kalniņš. Tolaik viņš vēl nebija ne profesors, ne Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, bet "foršs čalis, kas labi spēlēja basketbolu". Uz vidusskolas beigšanu viņš Andrejam esot uzdāvinājis fonendoskopu - to aparātu, kura ķepas iebāž ausīs un ar klausuli klausās plaušas un sirds toņus. U.Kalniņš nomira 2004.gadā. Ar sirdi. "Absurdi, bet ir lietas, ko mēs nevaram izskaidrot. Tai providencei mums ir jātic. Diendienā ārstējot sirds slimniekus, Uldis pats savu holesterīnu sevišķi negribēja redzēt." Tagad Kardioloģijas centra vadībā Ērglis ir nomainījis radinieku. Vai tu vēl dzīvs? - "mīlīgi" mēdzot apvaicāties kolēģi. "Tas ir nedaudz ciniski, bet nav nepareizi. Ārsti bieži mirst no tā, ko ārstē." BALTĀS ZEĶES VAIRS NEVELK Vai ar gadiem var pierast pie atbildības par pašu svarīgāko cilvēkā - sirdi un asinsvadiem? Operējot, piemēram, kāju, atbildība būtu mazāka, - minu diezgan banālu piemēru un saņemu tipisku ārsta atbildi: "Ziniet, ar tām kājām nav tik vienkārši. Ja cilvēkam amputē kāju, viņš paliek dzīvs un var sarakstīt kaudzēm sūdzību. Ja paliek uz galda, vairs nav, kas sūdzības raksta." Bet tālāk turpina nopietni: "Laimīgā kārtā man uz galda nav palicis daudz pacientu, varbūt viens reizi trijos gados. Bet tos es noteikti atceros. Ar laiku rutīna drusku palīdz, bet sākumā tas bija tā stipri... dzēru konjaku." Ilgu laiku viņš strādājis gandrīz vien, nav bijis, ar ko to pārrunāt. "Kolēģi, citi kardiologi mani uzklausīja. Bet nianses jau var saprast tikai tas, kas ar tevi vienās bobsleja kamanās sēdējis." Šajā operācijā pacientiem nav pilnā, bet tikai lokālā narkoze. "Operācijas laikā sarunājamies. Visi invazīvie kardiologi teic, ka visgrūtākais, kad nupat vēl esi ar savu pacientu runājis, bet pēkšņi viņa vairs nav." Kā tādās reizēs saņemties nākamai operācijai? "Es turpinu operēt. Bet par to ārstiem viedokļi atšķiras." Par laimi, daudz biežāk ir gadījumi, kad operējot var anekdotes stāstīt. "Es arī pa kādai izstāstu. Bet vairāk pacienti stāsta man. It īpaši kundzes. Visvisādas. Arī tādas, par ko, ieraugot šo kundzi citā dzīves situācijā, pat neienāktu prātā, ka viņa to zina. Jocīga tā dzīve."Ērglis savus pacientus konsekventi uzrunājot par kungiem un kundzēm. "Nevis Sokolov, bet Sokolova kungs." Tā tas viņam no vecmāmiņām esot iegājies. Agrāk viņš operācijas dienā neesot dzinis bārdu un vilcis baltas zeķes. Tagad tam vairs nav nozīmes. K.Trušinskis saka: "Operāciju zālē no asprātīgā un draudzīgā cilvēka viņš pārvēršas asā, stingrā, nepiekāpīgā." Līdzīgu intonāciju pamanu arī es - mūsu saruna ievilkusies, un dakteris vairs nepaspēj kādam pacientam veikt plānoto procedūru. Telefonsarunā kolēģim komandas tiek nodotas valdonīgi. K.Trušinskis: "Viņš pats tik daudz spējis izdarīt, tāpēc vārdus "tas nav iespējams", "to nevar" neuzskata par atbildi." Būdams amatos, tagad Ērglis varētu atļauties vairs neoperēt, taču "to es nespēju. Ja vajadzētu izšķirties, labāk atteiktos no visa pārējā. Lai nebūtu stresa, kādas 8-10 angioplastijas nedēļā man vajag noteikti." Darbs joprojām fiziski smags. Sešas septiņas stundas pie galda. "Joprojām lietojam svina uzsvārčus, jo jāstrādā rentgenā. Tagad gan tie kļuvuši vieglāki, bet, kad sāku strādāt, svēra 15 kg." Kāds Šveices kolēģis Ērglim teicis - tas neesot sieviešu darbs, bet male extreme work. "Lai paskatās uz mūsu meitenēm! Viņas to šveicieti apslēpotu uz viņa paša Šveices kalniem." Šajā vietā noklausos vienu no daudzajiem Ērgļa monologiem, cik sirds veselībai svarīgs ir sports. Viņa vārdi gan laikam atbilst darbiem. Google meklētājs uz viņa vārda vispirms izmet nevis Ērgļa labos darbus kardioloģijā, bet sasniegumus ārstu tenisa čempionātos, alpīnismā, basketbolā. Runā, ka, tāpat kā Pasaules veselības organizācija neņem darbā smēķētājus, Ērglis neņemot darbā tos, kas nesporto un nelasa daiļliteratūru. Pats gan viņš nosmej, ka nevienu no darba tāpēc atlaidis neesot, bet "profesionālais kretīnisms kļūst mazāks, ja ārsti iet uz koncertiem, ceļo, lasa grāmatas un sporto". Vēl viņš savējos dzen pa pasauli pieredzes braucienos. "Būšana ārpusē atver prātu. Nevaru ciest klausīties savā atbalsī. Es viņus mācu un moku, taču arī pats reizēm ar kādu gribu parunāties. Bet ko tāds nabags var man jaunu pastāstīt, ja dzirdējis tikai mani. Vienīgi spēj manis teiktajā salikt komatus citādi. Bet, kad atbrauc no ārzemēm, tad dabūju dieva brīnumus dzirdēt." Tieku nokomandēta arī es: "Nerakstiet, kā dažreiz žurnālisti raksta - ka es viens te visu. Viens cilvēks var gleznu uzgleznot, bet medicīna un zinātne ir komandas darbs. Mani kolēģi ir brīnišķīgi. Traki. Dažs brauc ar vējdēli, tā ka rokas vairs nav pirmajā svaigumā..." Seko nākamais monologs "sirds, sports, kontrastdušas" un cik labi, ka visriņķī tiek celtas ledus un tenisa halles. NO SIRDS STRĀDĀJA, SPORTOJA, PASĒDĒJA Statistiski pēdējā desmitgadē ik gadu no sirds slimībām no 100 000 iedzīvotāju valstī mirst vairāk nekā 700 cilvēku. Izņemot 1994.gadu, kad nomira 920. Ārsti šai skaitlī redz vistiešāko saikni ar stresu, ko izraisīja sociāli ekonomiskās situācijas maiņa. "90.gadi bija murgs. Cilvēki grima bezcerībā un dzēra." Arī Ērglis pats. "Diezgan nopietni. Man visu patika darīt no sirds - gan strādāt, gan sportot, gan pasēdēt." Nācās izvēlēties - strādāt vai dzert, jo pašās beigās to vairs nebija iespējams savienot. Vienīgo reizi mūžā viņš meklējis psihoterapeita palīdzību. Tagad saka: "Ziniet, dzert es vairs negribētu. Bet to sajūtu, kas dzerot bija, gan dažreiz gribētos - ar čigāniem skaistas dziesmas, ar kārtīgiem večiem runas par dzīvi. Un tā kādu nedēļu." Kur jūs viņus satikāt? "Daudz kur. Man dzīve pilna visādiem piedzīvojumiem.""Piedzīvojumu" dēļ viņš izvairās runāt par sievu, arī ārsti pēc izglītības. Viņa gan tagad "vairāk kopj mūsu aktrisēm skaistumu, špricē pret krunkām un ņem nost pumpas". Māra ir Andreja "pirmā un vienīgā sieva", abi iepazinušies Bastejkalnā, kad viņš mācījies 1. un viņa 2.vidusskolā. Taču "mums visādi ir gājis, tik daudz kas bijis, ka esmu māņticīgs". Kopumā viņam dzīvē ar sievietēm esot laimējies. Visapkārt bijušas stipras un mērķtiecīgas - sākot no vecmāmiņām un mammas, beidzot ar kolēģēm. Ērglim dzimšanas diena ir Ziemassvētkos, un joprojām viņš atceras mammas ierakstu bērnībā zem eglītes noliktajā Bulgakova Meistarā un Margaritā: "Vislielākais gļēvums ir netikums." Viņš arī izmet, ka daudz lasot sieviešu žurnālus. Pamanījis izbrīnu manā sejā, precizē: "Nu, varbūt ne ļoti daudz. Pa vidu jāpalasa Kafka, lai atkal viss nostātos savās vietās, taču, braucot komandējumos, vienmēr lidmašīnā tos izlasu." Tikko Ērglis atgriezies no pēdējā komandējuma Amerikā. Lielāko dienas laikrakstu veselības lappuses šoruden esot aizņemtas ar vaimanām, kā Medcare tiks galā ar ilgdzīvotājiem. Cilvēki varēšot aizvilkt līdz pat 115 gadiem. Kāda laikraksta pirmajam vākam esot pozējusi 58 gadus veca priekšlaicīgi pensionējusies dāma bikini ar kokteiļa glāzi rokās. Paredzams, ka otrus 58 viņa dzīvos uz valsts rēķina, jo sirds ārstēšana tagad tik laba - bijis teksts zem foto.

DIENA, 24. DECEMBRIS, 2005